Ar trīs vīriem laivā nepietiek. Recenzija par filmu "Banāns upē"

Atšķirībā no Džeroma pasaulslavenā romāna Brīzes pilnmetrāžas debijai, šķiet, trūkst pašpārliecības, līdz ar to pārliecinošs nav nedz filmas vēstījums, nedz tās tēli, nedz, lūk, arī humors.

"Banāns upē" ir kārtējā latviešu filma, kas pēc gadiem ilgas muļļāšanās pa tapšanas krācēm palaista valsts kino apritē. (Būtu lietojis vārdu "straumē", taču tam mūsdienās kino sakarā piemīt pavisam cita konotācija, kura savukārt šeit būtu nevietā.) Tās notikumu centrā ir Ralfs (Toms Auniņš) – atturīgs un uz iekšu vērsts pusmūža vīrietis (kura prototips ir pats režisors), kurš, kā filmas sākumā atklājam, pēc gada, pavadīta nopietnās attiecībās ar draudzeni Sofiju (Laura Siliņa), attopas, ka pavisam novārtā ir atstājis jebkāda kontakta dibināšanu ar viņas pusaugu dēlu Kārli (Nestors Carjovs Krūmiņš).

Lai situāciju labotu, Ralfs apņemas ar puisi doties laivu braucienā. Tomēr, meklējot ceļojumam piemērotu laivu, par Ralfa iecerēm padzird viņa ekstravertais kolēģis un labi pavadīta laika cienītājs Linards (Kaspars Dumburs). Labu gribēdams, Linards ir gatavs Ralfam piešķirt savu laivu, kuru tas savukārt atzīst izskatāmies pārlieku pēc banāna, taču tad pārdomā un, meklēdams veidu, kā novērst domas par bijušo, izlemj ceļotājiem pievienoties. Attiecīgi izrietošā notikumu virkne un dēkas, kurās trijotne iepinas, veido lielāko daļu filmas naratīva. Kā jebkurā "road movie" žanram piederošā filmā, arī "Banāna upē" personāži, meklēdami nākamo galamērķi vai pieturvietu, galu galā atrod paši sevi.

Filmas spēcīgākais aspekts viennozīmīgi ir tas, kā trijotnes ceļojums iemūžināts kinolentē, proti, pateicoties operatora Mārča Ābeles gludi slīdošajiem un ar krāsām piesātinātajiem kadriem. Ābele pats atzinis, cik pateicīgs no operatora viedokļa var būt laivu brauciens. "[Laiva]," Ābele izteicies, "ir tā kā konstanta kino sliede... Lai arī [kadrs] ir statisks, ir tā laivu brauciena dinamika." Tomēr jāuzteic būtu arī ārpus laivas filmētais. Prātā ataust kadrs, kurā Ralfs, Kārlis un Linards ceļā uz upi šķērso sarkanu ziedu lauku, šķiet, vai nu magoņu, vai tulpju. (Man pašam gan patīk iztēloties, ka kadrā redzamas magones, jo tās liek domāt par Džona Evereta Milē gleznu "Ofēlija", kurai, protams, ir sava saistība ar upi un ūdeni kā pārmaiņu simbolu.)

Vienīgais mīnuss, kas būtu atzīmējams filmas operatora darba sakarā un kas, iespējams, palīdzētu izgaismot, ko domāju ar iepriekšminēto pašpārliecības trūkumu, ir tas, ka, "Banānu upē" skatoties, laiku pa laikam rodas sajūta, ka kadrs vērsts it kā pārlieku uz leju – gandrīz vai aiz kauna par to, kas noris kameras priekšā. Atkal un atkal sevī novēroju impulsu mazliet pieliekties, lai redzētu, kas filmai slēpjams aiz kadra augšējās robežas. Rodas iespaids, ka aktierus filmēt no zema rakursa būtu nekorekti vai ka uz debesīm kā tādām nebūtu vērts skatīties. Varbūt šo problēmu par daudz uzsveru, taču, taisnību sakot, to, visticamāk, nebūtu pat pieminējis, ja tā, kā jau teicu, neizgaismotu plašāku un stipri vien uzkrītošāku defektu.

Visuzskatāmāk "Banānam upē" piemītošo pašpārliecības trūkumu demonstrē filmas nekonkrētā žanriskā piederība; it kā filma būtu pārlieku kautrīga, lai nosliektos par labu kādam no žanriem, kura elementus – kā ikonogrāfiskus, tā sintaktiskus – tā iemieso. Visplašāk gan reklāmas materiālos, gan intervijās ar kinematogrāfiskās komandas locekļiem filma "Banāns upē" saukta par komēdiju, un jāteic, šo apzīmējumu būtu grūti apstrīdēt; tās scenārijs, vizuālais tēls un sižeta uzbūve visnotaļ par to liecina. Tomēr šis žanrs ir ārkārtīgi plašs un būtu sīkāk iedalāms filmās, kas paredzētas jauniešiem, un tādās, kas domātas pieaugušo auditorijai.

Spriežot pēc reklāmas materiāliem un intervijām, jādomā, ka "Banāns upē" drīzāk piederētu pirmajai kategorijai, taču filmā ir gana daudz joku, kuri bērniem būtu ne tikai nesaprotami, bet arī nepiemēroti. Tas liek domāt, ka filmai šis bērnu jeb jauniešu komēdijas apzīmējums piesprausts post factum, proti, iecere bija uztaisīt "Paģiras" ("Hangover", 2009), taču filma nesanāca gana abrazīva, un, lūk, izrādās, tagad tā ir bērnu filma. Par daudz kino industrijā šis apzīmējums izmantots, lai, aiz tā slēpdamies, neizdevušos produktu iemānītu skatītājam. Tas, ka darbs virspusēji paredzēts jauniešu auditorijai, it kā atbrīvo tā veidotājus no atbildības pateikt kaut ko jēgpilnu un vērtīgu. "Tā taču ir tikai bērnu filma," ir šajā sakarā bieži sastopama nostāja. "Nav tur, ko ķidāt un analizēt." Taču jāvaicā: vai tiešām tik zemu vērtējam mūsu jaunos skatītājus?

"Banāna upē" žanrisko piederību šaubīgu padara arīdzan tās savādais eliptiskums un poēzija, kas atstāj kasām pakausi. Nevienu vien reizi filmā norādīts uz kādu tēlu vai notikumu, kas nekad tā arī līdz galam nav izskaidrots. Kāpēc Ralfa tēvs viņu nemācīja makšķerēt? Kas tieši notika ar Kārļa īsto tēvu, un kāpēc puisi tā sanikno, ka citi viņu aprunā? Šie ir tikai daži no jautājumiem, kurus Brīze atstājis neatbildētus. Jebkurā citā žanrā tas, protams, būtu pieļaujams (vai pat vēlams), taču šeit šāda prakse ir nevietā. Iespējams, šie tukšie laukumi skaidrojami ar režisora tuvību filmas stāstam, proti, ņemot vērā, ka vēstījums balstīts uz paša pieredzi, rodas zināmas grūtības saprast, cik daudz vērts atklāt; pašam galvā taču viss skaidrs. Tomēr tieši šajos jautājumos – un atbildēs uz tiem – slēpjas stāsta sulīgās detaļas jebšu tas, ko mēs kā skatītāji vēlamies uzzināt. Turklāt, ja šiem jautājumiem būtu pievērsts vairāk uzmanības, filmas skelets, tā teikt, būtu vairāk apaudzēts ar miesu un galaprodukts šķistu pilnāks un arīdzan pabeigtāks.

Vēl viens žanrs, uz kuru Brīzes pilnmetrāžas debija pretendē, ir jau minētais "road movie". Šim žanram piederošo filmu pamatā, kā nosaukums teic priekšā, allaž meklējams kāds ceļojums, kura laikā filmas personāži attiecīgi uzzina ko jaunu viens par otru vai paši par sevi. Pirmie "road movie" piemēri, kas nāk prātā, ir Džonatana Deitona un Valērija Ferisa 2006. gada filma "Mis Saulstariņš" ("Little Miss Sunshine") un, protams, vācu režisora Vima Vandersa daiļrade, piemēram, "Alise pilsētās" ("Alice in den Städten", 1974). Atšķirībā no "Banāna upē" šīm filmām gan raksturīgs zināms smeldzīgums un spēcīga sentimentalitātes pakāpe. Brīzes filmā katrā ziņā ir brīži, kad naratīvs šim smeldzīgumam un sentimentalitātei šķietami pietuvojas, taču tad filma it kā nobīstas un atkal ieraujas savā čaulā.

Iespējams, filmas žanriskā klasifikācija šķiet maznozīmīga, taču skaidrs un nesvārstīgs konteksts it priekšnosacījums, lai jebkura komēdija būtu izdevusies. Censties izstāstīt joku, neapzinoties savu auditoriju un tās gaidas, ir kā būvēt māju bez pamatiem. Gluži kā filmas epizodē, kurā Auniņa atveidotais personāžs ar nevietā izraudzītu joku mēģina novērst saniknotu makšķernieku uzmanību, lai Kārlis un Linards varētu aizmukt. Epizode, protams, domāta komiska – šāds uzstādījums redzēts tūkstošiem reižu –, taču iecerēto efektu panākt tomēr neizdodas, jo filmas žanriskās neskaidrības dēļ nav skaidrs, vai smieties vai raizēties par Ralfa labklājību. Turklāt jāatzīst, ka epizode nenostrādā arīdzan tāpēc, ka makšķernieki uz galveno varoņu trijotni uzēdušies gana pelnīti – Linards kādā agrākā ainā nozadzis šiem aliņu un desiņas. Kurš gan neturētu ļaunu prātu?

Starp citu, neviens tēls filmā nav gluži patīkams vai simpātisks; visi ir vairāk vai mazāk riebīgi viens pret otru, un viņiem nepiemīt neviena pozitīva raksturīpašība. Pat konfliktam, kas atrodas filmas pamatā, grūti just līdzi, jo jau no paša sākuma pret visiem, kas cenšas viņam palīdzēt, Ralfs izturas nosodoši un pat nievājoši. Tas, kāpēc viņš veselu gadu bijis teju vai vienaldzīgs pret Kārli, arīdzan nekad netop skaidrs – tas ir kārtējais piemērs "Banāna upē" savādajam eliptiskumam, proti, gluži kā tās galvenais varonis, filma šajā sakarā izvēlas stūrgalvīgi ciest klusu. Tāpat kā pašu došanos laivu braucienā, arīdzan Linarda piedāvājumu izmantot savu laivu Ralfs noraida līdz brīdim, kad viņam nav citas izvēles. Lai arī Siliņas atveidotais personāžs filmas sākumā norāda uz Ralfa tendenci "risināt visu citu problēmas, tikai ne savējās", šī tendence filmas naratīvā tā arī izpaliek. Bet, taisnību sakot, varbūt Ralfu var saprast, jo sevišķi patīkams nav arī neviens cits...

Par filmu, protams, varētu runāt vēl un vēl, taču agrāk vai vēlāk arī šai recenzijai jāliek punkts. Galu galā nav taču tur ko ķidāt un analizēt. Tā taču ir tikai bērnu filma...