Droši vien pati vienkāršākā un, iespējams, arī pareizākā atbilde uz virsrakstā uzdoto jautājumu būtu – neskatīties. Un punkts. Kāpēc mums vispār būtu jāizrāda uzmanība tik pretrunīgi vērtējamam un ideoloģiski stipri vien apšaubāmam kino, ņemot vērā politisko un sociālo situāciju, kādā dzīvojam kopš 2022. gada 24. februāra? Tomēr Kirila Serebreņņikova jaunākā filma ir sasniegusi arī pašmāju publiku festivāla "Baltijas pērle" programmā, seansi ir izpārdoti un tas vedina domāt, ka no Edičkas mēs šoreiz neizbēgsim – lai kā arī daudziem negribētos.
Gatavojoties filmas seansam "Baltijas pērlē", es centos rūpīgi iepazīties ar diskusijām ap filmu, izlasīju gan Antona Doļina interviju ar režisoru portālā "Meduza", gan ieskatījos citu kritiķu rakstītajā. Daudz no izlasītā un dzirdētā man šķita ļoti pareizi un korekti noformulēts, un, visticamāk, ja filma būtu iznākusi pirms 24. februāra (bet tās tapšana taču aizsākās vairākus gadus pirms 2022. gada, un Rīgā tā turpinājās tieši kara dēļ, finansēja to spāņu, franču un itāļu studijas), mēs uz to raudzītos ar krietni vien maigāku skatienu. Zināms sašutums, protams, būtu, jo Eduarda Ļimonova personība, radikālie izteikumi un pastrādātās briesmeklības jau nekur nepazustu, tomēr mākslinieciskie faktori visdrīzāk spētu prevalēt pār politiskajiem. Taču dzīvojam mēs jau trešajā Krievijas teroristiskā genocīda gadā pret Ukrainu, tāpēc Kirilam Serebreņņikovam un citiem filmas aizstāvjiem situācija kļuvusi sarežģītāka. Tomēr – piebildīšu – ne tik sarežģīta, kā daudziem noteikti gribētos.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
