Rīgas Starptautiskā kino festivālā Latvijas pirmizrādi piedzīvojusi Lietuvas un pašmāju kopražojuma filma – drāma "Sausi slīkstot" ("Sesės"). Lietuviešu režisora Laurīna Bareiša otrā pilnmetrāžas spēlfilma jau paguvusi izcīnīt atzinību Lokarno starptautiskajā kinofestivālā, kurā tā saņēmusi balvas gan par labāko režiju, gan aktierspēli. Filma ir labs piemērs tam, cik daudz iespējams panākt ar salīdzinoši niecīgu budžetu un kā, manipulējot ar kinematogrāfa pamatelementiem (aktierspēli, kadrējumu, mūziku, utt.), iespējams panākt satricinošu efektu un radīt filmu, kas liks aizdomāties un, tā teikt, stiķēt kopā tās puzli vēl ilgi pēc noskatīšanās. Šis ir viens no gadījumiem, kurā apzināts eliptiskums un rūpīgi aprēķināta poēzija kalpo filmas labā.
Par tās vēstījumu, kaut ko lieki nepasakot priekšā, daudz grūti atklāt, tāpēc centīšos būt piesardzīgs. Jāsāk laikam ar to, ka stāsts ir par divām māsām – Ernestu (Gelmine Glemžaite) un Justi (Agne Kaktaite) –, kuras ar saviem vīriem un bērniem ierodas ģimenes lauku mājās, lai baudītu vasaras priekus – tērzētu pie grila, dejotu, sauļotos, peldētos utt. Uz to, ka Ernesta un Juste ir galvenie personāži, norāda arī filmas oriģinālais nosaukums, proti, "Māsas" ("Sausi slīkstot" ir tai piespraustais starptautiskais nosaukums). Bez norādes, kurš tēls būtu uzskatāms par galveno, to nemaz nebūtu tik viegli pateikt. Viens no Bareiša filmas triumfiem ir tas, cik godīgi un demokrātiski režisors pieiet katra tēla pārdzīvojuma atspoguļojumam. Kad ģimeņu atpūtu sadragā šaušalīgs negadījums, redzam, kādu iespaidu tas atstāj uz ikvienu klātesošo.
"Sausi slīkstot" atmiņā atsauc franču rakstnieces Mailjisas de Kerangalas ne mazāk traģisko romānu "Lāpīt dzīvos" ("Réparer les vivants"). Turklāt, tāpat kā de Kerangalas romānā, Bareiša filmā spars, dzīvīgums un vitalitāte kontrastē ar nāves aukstumu un tukšumu, kuru tā atstāj palikušajos. Abu vēstījumu pamatā, kā jau minēju, nav gluži viens galvenais varonis, bet gan, tā teikt, "galvenais tukšums" – tāds kā melnais caurums, ap kura orbītu virzās sižets. Abi stāsti ir arī ārkārtīgi ieinteresēti tajā, kas noris pēc nāves, un, konkrētāk, kā sēras izpaužas sīkos žestos un mazās ikdienas darbībās – iepērkoties, ejot uz randiņiem, smejoties, vingrojot utt. Īpaši spilgti atmiņā palikusi epizode, kurā māsas vingro. Ir Justes kārta taisīt tā saucamo planku, un Bareiša liek veselu minūti skatīties, kā viņa to dara. Šķiet, šī aina īpaši uzrunāja, jo tajā tik efektīvi atklāts, ka sērojot ik minūte ir grūtību piesātināta, ik sekunde ir ciešanas.
Šī aina kalpo arī par piemēru tam, cik minimālistiskus stāstniecības paņēmienus Bareiša licis lietā. Filmas stils ir tik ieturēts, tik neuzkrītošs, kinematogrāfa pieskāriens tik maigs, ka rodas sajūta, it kā skatītos nevis kino, bet gan patiesu cilvēku ikdienu. Rezultātā nepamet apziņa, ka tev, proti, skatītājam, notiekošo it kā nevajadzētu redzēt; skatītājs jūtas kā spiests iemiesoties Alfreda Hičkoka filmas "Logs uz sētu" jeb "Rear Window" (1954) centrālā personāža lomā. Līdzīgi kā Hičkoka filmu, "Sausi slīkstot" skatīšanās pieredzi caurvij zināms vuārisms. Un vēl vienu līdzību ar "Logu uz sētu" nodrošina Bareiša operatordarbs, proti, ar dziļu fokusu un nereti no krietna attāluma uzņemtie, bieži vien tikpat kā nekustīgie kadri, kas mudina domāt, ka tu kā skatītājs filmas notikumus slepus vēro no droša attāluma. Taču noteicošu lomu šīs sajūtas izveidē un uzturēšanā spēlē arī tās sižets kā tāds, naturālistiskā aktierspēle un jo īpaši filmas skaņu celiņš.
Filmas stils ir tik ieturēts, tik neuzkrītošs, kinematogrāfa pieskāriens tik maigs, ka rodas sajūta, it kā skatītos nevis kino, bet gan patiesu cilvēku ikdienu.
Kaut arī viss, vismaz virspusēji, liekas labi, jau no paša sākuma ir sajūta, ka kaut kas līdz galam nav kārtībā; skatītājs jūtas neērti, neveikli, un tā vien gribas aizmiegt acis, it kā kuru katru brīdi varētu notikt kas nelāgs. Uzreiz nemaz nav skaidrs, kas pie šīs sajūtas vainojams, taču, kad to esi pamanījis, vairs nav iespējams aizmirst – filma ir gandrīz pilnīgi bez pavadījuma. Mūziku un kino esam tik pieradušu saistīt, ka, kad tās piepeši nav, mūsu prāti šādu iespēju gandrīz vai nepieļauj. Kaut neapzināta, rodas tāda kā disonance. Turklāt, kad mūzika filmā beidzot parādās, situācija daudz neuzlabojas; vispirms tā šķiet kā glābiņš no spiedošā klusuma, taču jau drīz pārtop par kārtējo faktoru, kas liek justies neērti un tā vien gribēt aizmiegt acis. Mūzikas lietojums šajā visādi citādi reālistiskajā filmā šķiet tik subjektīvs, tik lielā kontrastā ar visu pārējo, ka tam piemīt gandrīz vai pārdabisks – varbūt pat spocīgs – raksturs.
Par spokiem runājot, būtu jāvēršas pie filmas mizanscēnas. Bareiša filmā tēli (jo īpaši Ernestas vīrs Lūkass, ko atveido Paulius Markevičius) tik daudz attēloti spoguļos, ka ir sajūta – tie eksistē tur, otrpus stikla, tikpat ļoti, cik filmas realitātē. (Jāmin arī tas, ka spoguļi filmā figurē ne tikai burtiski – piemēram, abas māsas (un viņu ģimenes) arī ir kā sava veida spoguļattēls viena otrai.) Jau filmas otrajā kadrā, kurā Gelmines Glemžaites personāžs garderobē kopj vīra ievainojumus pēc cīņas mača, darbību redzam, tikai pateicoties spogulim kadra labajā stūrī. Drīz, darbu pabeigusi, Ernesta, tā teikt, pamet spoguļu pasauli un pievienojas dēlam, kurš, savukārt, savā nodabā sēž telpas daļā, kas nav atklāta, izmantojot atspulgu. Pārlieku daudz nesakot priekšā, jāatzīmē, ka tas, kā šajā kadrā Lūkass nošķirts no saviem tuviniekiem, ir – kaut šķietami nejauši – visnotaļ daudznozīmīgi, uz to lūkojoties plašākā kontekstā, kā arī kalpo par sava veida zīmi jeb priekšvēstījumu tam, kas sekos.
Taču plašais spoguļu lietojums ne vien vizuāli norāda uz tēlu atsvešinājumu un darbojas kā priekšvēstījums, bet arī – atļaušos izmantot vārdu – atspoguļo tās naratīva sadrumstalotību. Skatoties "Sausi slīkstot", visai ātri top skaidrs, ka uz standarta sižeta uzbūvi var necerēt: ainas it kā nāk viena pēc otras, taču nekas zīmīgs – tāds, kas skatītāju loģiski un gludi ievestu nākamajā – nenotiek. Vienu ikdienas fragmentu pēc otra filma slīd garām nepārtrauktās gaidās, kad beidzot kaut kas notiks. Tikai, kad jau ir par vēlu, esam spiesti apzināties, cik dārgi, cik trausli patiesībā bija šie fragmenti. Jau minētā negadījuma rezultātā līdz tam gana konsekventais realitātes tēlojums – "filmas spogulis" – plīst, un pāri paliek tikai lauskas. Uzdevums tās salikt kopā attiecīgi uzticēts skatītājam. Šo pienākumu zināmā mērā apgrūtina tas, ka Bareiša mums apzināti nav piešķīris visas daļas; lai cik sāpīgi tas arī nebūtu, bieži vien vistraģiskāko atliek vien iztēloties pašiem.
Bareiša filmu varētu salīdzināt ar Alēna Renē 1959. gada meistardarbu "Hirosima, mana mīla" ("Hiroshima, Mon Amour"). Abām raksturīga neordināra uzticība skatītāja spējām konstruēt filmas vēstījumu no dotajām un dažkārt šķietami nesavienojamajām daļām. Taču būtiski ir arī tas, ka abu filmu traģiskie vēstījumi ir lielāku, plašāku ciešanu ieskauti: Renē filmā runa, protams, ir par Japānas bombardēšanu Otrā pasaules kara laikā, un Bareiša filma, savukārt, priekšstatu par ciešanām, kas eksistē ārpus stāsta robežām, rada, iekļaujot ainas, kurās māsas viesojas humanitārās palīdzības nometnē bērniem, kas atstāti bez vecākiem, kā arī epizodi labdarības virtuvē. Abās filmās novērojama līdzīga pieeja tam, kā uz kino lentes notvert šķietami netveramo. Visas šīs apkārtējo ciešanas ir pārāk lielas, lai mūsu prāti spētu tās aptvert, tāpēc, līdzīgi kā Renē, Bareiša to apiet, koncentrējoties uz salīdzinoši maza mēroga personīgu pieredzi – filmā individuālais, tā teikt, rada priekšstatu par kopainu.
Bareiša filmu varētu salīdzināt ar Alēna Renē 1959. gada meistardarbu "Hirosima, mana mīla" ("Hiroshima, Mon Amour").
Filma ne velti ir izvirzīta šī gada Amerikas Kinoakadēmijas balvai jeb "Oskaram". Iespējams, diskurss ap to tik ātri nemaz nenorims, un par "Sausi slīkstot" runāsim un prātosim vēl labu laiku. Pēc Bareiša filmas noskatīšanās joprojām šo to vēl tā arī neesmu spējis līdz galam atšķetināt. Taču laimīgā kārtā saruna par un ap filmu internetvidē ir gana dzīvelīga, un visvisādu teoriju un traktējumu ir, cik uziet. Lasot recenzijas un komentārus, nepamet apziņa, ka uguns šai diskusijai piešķilts ar salīdzinoši niecīgiem finansiālajiem resursiem, un priecē, ka tiešām nevajag daudz, lai uz skatītāju atstātu paliekošu – pat vajājošu – iespaidu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
