"Panākumu atslēga ir kopīgā darbā". Astoņi jautājumi režisoram Mārim Martinsonam

Kas visspilgtāk iespiedies atmiņā no filmas "Zeme, kas dzied" uzņemšanas?

Visspilgtāk atmiņā palikusi tieši pēdējā filmēšanas diena. Todien uzņēmām Dziesmu svētku atklāšanas ainu, kad koris dziedāja "Dievs svētī Latviju". Šķiet, ka katra reize, kad koris nodziedāja dziesmu, visus uzrunāja tikpat spēcīgi kā pirmajos Dziesmu svētkos 1873. gadā.

Ko esat guvuši sev, kādas atziņas, piedaloties filmas "Zeme, kas dzied" veidošanā?

Dziesmu svētku īstenošanai un filmu uzņemšanai ir viens kopīgs aspekts – panākumu atslēga ir kopīgā darbā. Šādu vērienīgu projektu īstenošanā ir būtiski ir strādāt kopīga mērķa vārdā, atmetot individuālās atšķirības, ego.

Kāpēc bija svarīgi izstāstīt pirmo Dziesmu svētku tapšanas stāstu?

Dziesmu svētki ir viena no Latvijas tautas bagātībām. Lai gan pašlaik tas šķiet teju pašsaprotami, ka ik pēc pieciem gadiem atkal notiks sadziedāšanās svētki, sākotnēji tā nebija. Tāpēc ir svarīgi izstāstīt stāstu par cilvēkiem, kas deva mums šo tradīciju, lai mēs apjaustu, uz ko latvieši kā tauta ir spējīga, un mēs lepotos ar to bagātību, ko Dziesmu svētku idejas autori mums devuši.

Pirmo Dziesmu svētku veidotāji tomēr uzņēmās zināmu risku, organizējot šo pasākumu. Kas viņus mudināja nolikt malā savu ego un strādāt idejas vārdā?

Pirmo Dziesmu svētku veidotājus vienoja vienota vīzija par to, uz ko ir spējīga latviešu tauta, ja tā apvienojas viena mērķa vārdā. Viņi vēlējās, lai arī paši latvieši to saredz, un to bija iespējams parādīt, sākot ar sevi kā piemēru – atstājot aiz durvīm savas ambīcijas, pārmetumus vienam pret otru un strādājot kopā.

Kur slēpjas Dziesmu svētku fenomens, kas mudina latviešus jau 150 gadus pulcēties, lai vienotos dziesmā?

Dziedāšanas tradīcija ir latviešu asinīs, tāpat kā saikne ar šo zemi, tās jūru, gaisu un mežiem. Dziesmā mēs jūtamies patiesi vienoti kā tauta, atliekot malā savas domstarpības un pārmetumus.

Kā pirmo Dziesmu svētku organizētāji reaģētu, uzzinot, ka viņu iedibinātā tradīcija dzīvo jau vairāk nekā 150 gadu?

Tas viennozīmīgi būtu saviļņojošs skats. Pirmie Dziesmu svētku organizētāji bija vīri ar savam laikam ambiciozu vīziju, tāpēc viņu sejās būtu redzams neviltots lepnums par to, kā Dziesmu svētku tradīcija ir augusi, kā Mežaparka estrāde pulcē tūkstošiem cilvēku un kā vienotā dziesma skan pāri visai Latvijai.

Kāda būs Dziesmu svētku tradīcija vēl pēc 150 gadiem?

Latvija nav iedomājama bez Dziesmu svētku tradīcijas, tāpēc ar pārliecību varu teikt, ka arī pēc 150 gadiem mūsu tauta turpinās vienoties dziesmā. Vienalga kur un kā, bet, kamēr būs Latvija un latviešu tauta, tik ilgi būs arī Dziesmu svētki.

Ko cerat, ka skatītāji sev paņems no filmas "Zeme, kas dzied"?

Ceru, ka skatītāji pēc filmas jutīs saviļņojumu un lepnumu par Dziesmu svētkiem un latviešiem, un tās sajūtas vēl ilgi nesīs tālāk. Strādājot pie scenārija, uzņemot un montējot filmu, tas man bija pats svarīgākais. Vēstures faktus varam atrast internetā un grāmatās bibliotēkās, taču emocijas ir tas, kas faktus padara par neaizmirstamiem stāstiem.

Spēlfilmas "Zeme, kas dzied" pamatā ir stāsts par Pirmajiem latviešu dziedāšanas svētkiem un uzņēmīgajiem cilvēkiem, kas aizsāka šo unikālo, no paaudzes paaudzē nododamo mantojumu.

Starp filmas vēsturisko personāžu atveidotājiem ir Andris Bulis (Rihards Tomsons), Ainārs Ančevskis (Jānis Frīdrihs Baumanis), Vilis Daudziņš (Bernhards Dīriķis), Nauris Brikmanis (Krišjānis Kalniņš), Andris Keišs (Atis Kronvalds), Ģirts Ķesteris (Jānis Cimze). Savukārt Marta Lovisa Jančevska (Anna Līdumnieks), operdziedātāja Marina Rebeka (Zelma Līdumnieks), igauņu aktieris Prīts Pius (Jurģis Grietēns) un citi.