Mazāk runu, vairāk dziesmu! Vai iespējams izvairīties no vilšanās par "Zeme, kas dzied"?

Māra Martinsona ilgi un smagi (kā jau visi lielie pašmāju vēstures eposi) tapušais Dziesmu svētku blokbāsters "Zeme, kas dzied" lieliski iekļaujas minētajā tradīcijā un pievienojas iepriekšējo gadu latviešu kino "veiksmes stāstiem" – "Rīgas sargiem" un "Dvēseļu putenim", bet pēc filmas noskatīšanās neliek mieru neērtais jautājums: "Vai šis tiešām ir tas, ko mēs gribam?"

Kopš filmas pirmizrādes ir pagājis zināms laiks, un – ko tur slēpt – šķiet, ka gaisā virmo vilšanās, lasot atsauksmes gan dažādos medijos, gan sociālajos tīklos. Daudzus potenciālos skatītājus laikam nepārsteigs atziņa, ka "Zeme, kas dzied", neraugoties uz nosaukumu, ir stāsts nevis par dziedāšanu, bet gan runāšanu, turklāt stipri neauglīgu un skatītāja uzmanību nogurdinošu. Kā līdz tam nonācis, un vai ir kāds iemesls uzvarēt sevi un izturēt divarpus stundas kinoteātrī līdz filmas beigu titriem?

Var, protams, ironizēt par latviešu kultūras apsēstību ar vēsturi (kino, vēstures romānu sērijas utt.), taču nav jau tā, ka citās tautās tā būtu mazāka – paskatieties uz amerikāņiem, par kuru urrāpatriotismu pārējā pasaule mēdz vīpsnāt, taču viņi tik un tā nemitējas to ekspluatēt, un arī mūsu tuvākie Baltijas kaimiņi no vēstures lielo stāstu aprobēšanas nav vairījušies. Tāpat – uzsvēršu vēlreiz – šie stāsti ir svarīgi, tie ir jāzina un jāizprot, taču to pārvēršana mūsdienīgos kultūras produktos nav jāuztver tikai kā iespēja vieglāk tikt pie valsts finansējuma – tā ir arī pašu mākslinieku, autoru, režisoru atbildība par savu produktu māksliniecisko kvalitāti un to, kādu priekšstatu par mūsu vēsturē svarīgajiem notikumiem viņi sniedz skatītājiem – mums, tautai.

Gadu gaitā ar šo uzdevumu ir gājis dažādi, Graubas un Dreiberga militārie eposi guva plašu skatītāju mīlestību, taču vērtējumi par to kvalitāti dalījās – "Rīgas sargi" jau iznākšanas brīdī šķita neglābjami novecojuši un naivi, tikmēr "Dvēseļu puteni" joprojām varam uzskatīt par vienu no labākajiem pašmāju kinodarbiem kopš neatkarības atjaunošanas. Kur, raugoties uz šo nosacīto trijotni, ierindojas Martinsona komandas veikums? Un vai tam vispār ir nozīme?

Saprotams, ka lielo vēstures notikumu kondensēšana vienā kompaktā mākslas notikumā ir ārkārtīgi smags darbs – vai runa būtu par stāsta veidošanu pilnībā no baltas lapas, vai kultūras kanonā jau ierakstītu literāru darbu pārcelšanu kino valodā, kā tas bija "Dvēseļu puteņa" un Viestura Kairiša vēsturisko drāmu "Melānijas hronika" un "Pilsēta pie upes" gadījumā. Tomēr pa rokai šādā gadījumā vienmēr ir lērums paraugu, īpaši no plašā Holivudas vēsturiskā kino klāsta, bet tikpat labi varam lūkoties arī uz citās valstīs tapušajiem vēsturiskā kino šedevriem – neviens nav aizliedzis iedvesmoties, mācīties un arī špikot, ja nepieciešams, – galvenais taču ir veiksmīgs gala rezultāts.

Māris Martinsons, kuram līdz šim nav bijis pieredzes ar vēsturiskā kino žanru, un otrs scenārija līdzautors – Dainis Īvāns –, šķiet, ir apmulsuši no plašajām iespējām un tā arī nav spējuši paši sev formulēt, ko izvirzīt sava kino stāsta centrā. Jo pats vēsturiskais notikums – pirmie latviešu Dziesmu svētki un to tapšanas process – kopā ar vēsturisko kontekstu (latviešu tautas nacionālās pašapziņas veidošanās cariskās Krievijas un baltvāciešu pārvaldības apstākļos) un 19./20. gs. latviešu kultūras darbiem sniedz bagātīgu izejmateriālu visdažādākajiem sižetiem – gan aizgūtiem no vēsturiskās realitātes, gan pilnībā izdomātiem.

Filmā "Zeme, kas dzied" ir mēģināts realizēt klasisko pieeju, izveidojot divas paralēlas sižeta līnijas, – viena atspoguļo tā dēvēto oficiālo vēsturi, pievēršoties Rīgas Latviešu biedrības dibinātāju pūliņiem Dziesmu svētku organizēšanā, bet otrā redzam "mazo cilvēku gaitas" – dziedošos latviešus, kuriem šie svētki tiek rīkoti, – Vidzemes lauku iedzīvotājus, kuru vidū izceļas jaunā Anna Līdumnieks (Marta Lovisa Jančevska), kas alkst dziedāt korī, un skolotājs Jurģis (igauņu aktieris Prīts Priuss), vietējā vīru kora vadītājs. Kaut arī neesmu liels šādas "tradicionālās pieejas" cienītājs, tas nekādi nenozīmē, ka "Zeme, kas dzied" tāpēc vien būtu jāvērtē zemāk. Cita lieta – cik veiksmīgi scenāristiem izdevies šos abus stāstus savērpt vienā un vai katrs no tiem spēj pastāvēt arī pats par sevi?

Filmas hronometrāža ir gana iespaidīga, pat iepriekšējie lielie pašmāju eposi ierasti centušies neizplūst ārpus maģiskās divu stundu robežas (kaut gan "Dvēseļu putenī" man nebūtu iebildumu pret atsevišķu sižeta līniju izvēršanu), tikmēr "Zeme, kas dzied" sevi lepni piesaka ne tikai kā vienu no līdz šim dārgākajām (budžets esot ap 3,5 miljoniem eiro, tomēr jāņem vērā inflācija u. c. faktori), bet arī garākajām latviešu pilnmetrāžas spēlfilmām. Taču ne viens, ne otrs fakts filmai īsti neglaimo – lielā budžeta klātbūtnes visvairāk pietrūkst vizuāli pieticīgajās, repetitīvajās Rīgas ainās, tikmēr no filmas garuma droši varētu izgriezt vismaz stundu – bez garajām Rīgas Latviešu biedrības vīru galda runām mierīgi varētu iztikt, koncentrējoties tikai uz dziedošajiem latviešiem.

Tieši Vidzemes lauku ainas, manuprāt, ir "Zeme, kas dzied" cilvēciskais kodols – cik nu filmas autori tām ļāvuši par tādu kļūt. Operatoram Jānim Jurkovskim kopā ar mākslinieku Mārtiņu Kalseri izdevies radīt patiešām fiziski sajūtamu, kaut arī viegli dekoratīvu 19. gs. vidus latviešu lauku vides atmosfēru, īpaši tā sauktajā maģiskajā stundā filmētajās ainās. Tikmēr sižetiski te vismaz jūtami kaut kādi spriedzes aizmetņi – mīlas trīsstūris starp Annu, Jurģi un saimniekdēlu Edgaru, konflikts starp sievām un vīriem par iespēju dziedāt korī, kora gatavošanās dziedāšanas svētkiem. Nelaime vien tā, ka pilnībā neviena no šīm potenciāli interesantajām sižeta norisēm netiek aplaimota nedz ar savērptu intrigu, nedz jebkādu katarsi nesošu atrisinājumu.

To pašu var teikt par otru stāsta līniju – dziedāšanas svētku organizatoriskajām aizkulisēm, kurās darbojas Rīgas Latviešu biedrības "veči" (viņu lomās Ančevskis, Bulis, Daudziņš u. c.). Spilgtākais no šiem tēliem ir Buļa atveidotais Rihards Tomsons, taču arī viņu scenāristi aplaimojuši vien ar pusratā pamestiem intrigas aizmetņiem – stāstu par slimo sievu, aizraušanos ar alkoholu. Tiesa, pārējiem nav ticis pat tik daudz.

Tikmēr tas, kā tiek pasniegts stāsts par dziedāšanas svētku tapšanu, ir, atvainojiet, paraugstunda sliktā dramaturģijā un režijā. Taisnība, ka kino nav nekā izaicinošāka par telpā runājošiem vīriešiem. Taču vēsturē ir daudz izcilu piemēru, kā šādas mizanscēnas padarīt elpu aizraujošas (varam pamācīties kaut vai no Sidnija Lumeta, Mārtina Skorsēzes un Stīvena Spīlberga). Martinsona režijas risinājumi un vēsturisko personāžu runātie teksti šeit ir tik klišejiski un sterili garlaicīgi, ka brīžiem šķiet – pat "Jaungada taksometros" dialogu ainas bija labākas. Nevarētu teikt, ka arī scenāristu centieni radīt intrigas aizmetņus šajā sižeta līnijā būtu veiksmīgāki – īpaši neveikli, manuprāt, sanācis ar gubernatoram ilgi rakstīto vēstuli un atļaujas saņemšanu svētku rīkošanai.

Taču skumjākais, uz ko precīzi norādījuši arī citi recenzenti, ir teju vai iracionālā filmas veidotāju atturēšanās no pašas dziedāšanas. Divarpus stundu laikā – tikai trīs pilnvērtīgas dziesmas, turklāt divas no tām – pašās beigās, jau svētku norisē. Laikam būtu dīvaini teikt, ka "Dievs, svētī Latviju!" izpildījums mani neaizkustināja, taču vissirsnīgākā un emocionāli visvairāk noticamā bija aina pie nodegušās klēts, kur dziesma beidzot iegūst īsteni vienojošu un dziedējošu spēku. Diemžēl tāda tā arī paliek vienīgā. Bet tik ilgi un grūti nākušie Dziesmu svētki filmas izskaņā faktiski kļūst par savdabīgu antikulmināciju, abām lielajām sižeta līnijām neveikli apraujoties pēc vien divu kora dziesmu izskanēšanas.

Šīs apceres virsrakstā uzdotais jautājums, protams, ir retorisks, un nešaubos, ka gana daudziem skatītājiem "Zeme, kas dzied" ne tikai neradīs vilšanos, bet godam pildīs tai paredzēto funkciju – pacilās, iedvesmos un varbūt pat saraudinās. Tam lieliski varētu kalpot beigu titri – ar arhīva kadriem no aizgājušo gadu Dziesmu un deju svētkiem, ko papildina īpaši filmai radītā kopīgā "Vēstulēs", Fiņķa un kora "Latvija" oriģināldziesma – šī patiesi šķita emocionāli spēcīgākā filmas daļa. Protams, es nebēdātos, ja Māris Martinsons būtu viņam sniegto iespēju izmantojis pilnvērtīgi un radījis jaunu tautas mīlētu nacionālo grāvēju, kas liktu sirdij pukstēt straujāk, bet – no otras puses – ja raugāmies uz "Zeme, kas dzied" citu mūsu nacionālās pašapziņas celšanai radīto kultūras produktu kontekstā, tad pārāk skumt un kaunēties arī nav vērts. Varbūt šis arī ir tas, ko mēs gribam un varam?