Ko iesākt ar bagātniekiem? Kā filma "Cildenie" portretē mūsdienu Latvijas eliti

Juris Kursietis savā filmogrāfijā uzticīgi sekojis aktuālajām tendencēm sociāli psiholoģiskās drāmas žanrā, par kura spilgtiem pārstāvjiem 20. gs. vidū kļuva itāļu neoreālisti, bet mūsdienās šis žanrs ir pārstāvēts teju katrā sevi cienošā nacionālajā kinematogrāfā, tostarp arī Baltijas valstīs (Austrumeiropā kā spilgtākā žanra parādība jānosauc "rumāņu jaunais vilnis", Rietumos – "vecmeistaru" brāļu Dardēnu, Žaka Odiāra, Kena Louča u. c. darbi), taču izcilu un labu filmu šajā nosacītajā žanrā katru gadu ir vesels birums. Par nosacītu to saucu tāpēc, ka bieži vien šajās filmās tiek ievīti arī citu žanru elementi – krimināldrāmas, trillera, komēdijas, pat šausmu un pornogrāfijas. Iespējas patiesi ir bezgalīgas.

Šķiet, minētie žanra paraugi iedvesmojuši arī Kursieša ceļu kinorežijā – atzinību guvušās filmas "Modris" un "Oļegs" ir teju vai hrestomātiski Eiropas jaunāko laiku sociālās drāmas paraugi. Abos darbos uzmanības centrā ir neaizsargāts un trausls indivīds, kurš nāk no sabiedrības ne tiem labklājīgākajiem slāņiem un spiests cīnīties par savu eksistenci, saskaroties ar kādas noteiktas sistēmas vienaldzību un nežēlību (Modris – ar Latvijas izglītības un tieslietu sistēmas birokrātiju, tikmēr Oļegs – ar pārtikušās Rietumeiropas apātiju pret Austrumeiropas viesstrādnieku paverdzināšanu), bet izteikti dokumentālā stilistikā veidotā laiktelpa abos gadījumos papildināta ar konkrētiem metaforiskiem elementiem, piešķirot stāstiem papildu simbolisko slāni (īpaši Oļega sasaiste ar Agnus Dei jeb Dieva upurjēra tēlu).

Acīmredzot, sajutis, ka sabiedrības upuru stāsti ir zināmā mērā izsmelti, Kursietis nolēmis mainīt savu interešu loku un izpētes objektu. "Cildenie", kā jau saka priekšā nosaukums, vairs nav par nabaga "modriem" un "oļegiem" – šeit sastopamies ar visīstāko sabiedrības krējumu – vācu ērģelnieci Annu (vācu aktrise Johanna Vokaleka) un latviešu uzņēmēju, liela mežu apsaimniekošanas uzņēmuma vadītāju Andri (Juris Žagars – vai varat iedomāties citu šādai lomai atbilstošāku pašmāju aktieri?), nepārprotamu "power couple" jeb superpāri, kas bauda publikas slavu un atzinību ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās robežām. Protams, tas notiek, pateicoties Annas mūziķes talantam, ko balsta viņas vīra nauda un sakari. Ideāla simbioze, šķietams dzīves piepildījuma modelis, ko izbaudīt droši vien neatteiktos lielākā daļa no "pārējiem mums".

Būtu dīvaini, ja aiz spožās fasādes neatklātos šāda tipa filmās tik ierastie "tumšie ūdeņi". Kursietis par savu intrigas aizmetni izvēlējies salīdzinoši triviālu, taču vienlaikus aktuālu un visnotaļ ticamu pavērsienu – Andris tiek ierauts vērienīgā kukuļņemšanas skandālā, un viss sakrīt ar Annas ieplānotajām dzimšanas dienas svinībām pāra greznajā lauku īpašumā, ciemos ierodas viesi, tostarp Annas māsa, viņas aģente, Andra meita no iepriekšējās laulības, kāds grieķu mūzikas žurnālists, kurš veido rakstu par Annas karjeru, un pat vietējais mācītājs. Tālāk notikumi risinās, kā jau satīrā ierasts, – neveikli pārpratumi, centieni slēpt briestošā skandāla graujošās aprises, karstas diskusijas, kauns, dusmas un neprāta uzplaiksnījumi.

Kā jau minēts ievadā, mani "Cildenajos" primāri interesēja autoru skatījums uz sabiedrības augstākajiem slāņiem – vai tā būs tikai karikatūra (satīrai pilnībā atbilstīgi), vai tomēr Kursietis mērķē augstāk (plašāk)? Modelis, kas tiek piedāvāts skatītājiem, ir ļoti veiksmīgi izvēlēts – šeit ir gan "kultūras buržuāzija", kam nešaubīgi piederīga Anna un viņas tuvākās aprindas, gan biznesa elite, turklāt visdrīzāk cieši saistīta ar t.s. politbiznesa aprindām. Papildus tam "Cildenie" aplūko arī dažādu kultūru saskarsmi – liberālie, politkorektie un apzināti/neapzināti panaivie rietumnieki pretstatā šķietami pragmatiskajiem, ciniskajiem, arīdzan konservatīvajiem latviešiem. Atšķirīgu pasaules redzējumu un vērtību sistēmas pārstāvošu tipāžu galerija "Cildenajos" ir izstrādāta patiesi filigrāni, taču autori atturas no morālā kompasa ieviešanas vai atklāta nosodījuma – viņi vienkārši ļauj izpausties saviem personāžiem.

Protams, šādu cilvēcisko portretu plejādi pusotru stundu garas hronometrāžas ietvaros nav iespējams izstrādāt līdz psiholoģiski niansētiem raksturiem – tāpēc otrā plāna personāži lielākoties ir vairāk vai mazāk veiksmīgi tipāži, kuru vidū jāizceļ Annas liberālā māsa un, bez šaubām, Egona Dombrovska "garšīgi" nospēlētais mācītājs – īsta paraugstunda lišķības un farizejisma demonstrācijā. Varētu jau pārmest, ka tieši mācītāja tēlā Kursietis visvairāk pietuvojas tīrai karikatūrai, ja vien empīriskā pieredze neteiktu priekšā, ka mācītājam noteikti ir lērums prototipu no vietējās garīdzniecības, kuru darbi un vārdi realitātē diemžēl ne tikai neatpaliek, bet bieži pārspēj "Cildenajos" redzamo. Mācītāja un Annas māsas verbālā sadursme pie svinību galda ir viens no spožākajiem un jautrākajiem brīžiem filmā.

Bet kā tad ar galveno varoņu duetu, uz kura pleciem – kā Kursieša filmās ierasts – balstās viss vēstījuma smagums? Johanna Vokaleka, kura palikusi atmiņā kā viena no RAF jeb Sarkanās armijas frakcijas drosmīgākajām teroristēm vācu vēsturiskajā trillerī "Bādera-Meinhofas sindroms", šeit apvieno intelektuāles trauslumu ar vēsu pragmatismu un noslēpumainību – filmas gaitā tā arī neuzzinām, cik lielā mērā viņas varoni satrauc vīra iespējamais sods un krišana nežēlastībā, – viņai ir cilvēciski žēl sava mīļotā vai rūp tikai pašas labklājība un mūziķes karjera. Protams, tas ietver arī izvēli starp morālo nosodījumu par vīra iespējamiem noziegumiem un noticēšanu viņa teiktajam, ka viss ir kārtībā un nekas nav noticis. Šos pārdzīvojumus Vokaleka atspoguļo ar tīri fiziskiem aktierspēles paņēmieniem, precīzu mīmiku, žestiem, balss toni – un režisora izvēlētie tuvplāni ļauj arī skatītājam teju "ielīst" Annas iekšējās pasaules dilemmā.

Citādi ir ar Jura Žagara attēloto Andri – īstu "vecā kaluma" biznesa tradīciju un maskulīnisma iemiesojumu, kurš veikli maskējas aiz smalkā kultūras baudītāja un mecenāta maskas. Vairākas ainas, bet īpaši jau mijiedarbība ar apjukušo žurnālistu un filmas noslēgums ar medījuma apstrādi, un noslēpumainā, filmas kontekstā neizskaidrojamā Andra maniakālā darbošanās ar motorzāģi, veidojot barikādes (?) ap nomaļo lauku īpašumu, ļauj Žagaram vairāk atklāt sava personāža patieso dabu. Tiesa, atšķirībā no Annas šeit nerodas sajūta, ka mēs pietuvojamies Andrim tikpat tuvu un "ielienam" viņa dvēselē, bet pieļauju, ka tā ir Kursieša apzināta izvēle – varbūt mājiens, ka patiesībā nekā vairāk arī nav, ir vienkārši skarbs, nepārprotami daudziem "dzīves sūdiem" cauri izbridis vīrietis, "savas laimes kalējs", kuru, teiksim tā, nenodarbina morālas dabas jautājumi, lai nonāktu pie izvēlētā mērķa.

Kursietis nav no tiem režisoriem, kurus interesē pilnībā pabeigti stāsti ar skaidrām atbildēm, – un arī viņa izvēlētais žanrs reti kad nodarbojas ar atbilžu sniegšanu, primārais ir uzdot jautājumus. Tāpēc ir tikai likumsakarīgi, ka arī "Cildenie" nepiedāvā mums konkrētu intrigas atrisinājumu – svinības noslēdzas, dažas traģiskas notis gan ieskanas, tomēr līdz reālai traģēdijai, ko varētu sagaidīt, filmas naratīvs nenonāk. Tā vietā beigas faktiski ir tipisks antiklimakss, par ko varētu izskanēt arī pārmetumi autoru virzienā, sak, paši nezinājāt, ar ko savu filmu pabeigt. Es šajā ziņā atļaušos uzticēties Kursieša un viņa dzīvesbiedres rakstītajam scenārijam, turklāt atvērtie fināli mākslas darbos ir vienkārši skaisti per se, pat ja dzīvē, saprotams, visam eventuāli pienāk noslēgums.

"Cildeno" priekšteči pasaules kino nav ilgi jāmeklē – te pavīd gan Bunjuels ar "Buržuāzijas diskrēto šarmu", gan Rūbens Ēstlunds ar "Skumju trijstūri" un "Kvadrātu", bet visvairāk, manuprāt, Kursietis – tīši vai netīši – par sava darba kopējo stilistiku un intonācijām var "pateikties" dānim Tomasam Vinterbergam, kura "Dzīres" – viens no kustības "Dogma 95" izcilākajiem darbiem – šķiet tuvākās "Cildeno" intonatīvajiem pārlēcieniem un, protams, Kursieša uzticamā operatora Bogumila Godfrejova šķietami dokumentāli atkailinātajam un vienlaikus ar precīziem ieskicētiem simboliskiem kodiem piesātinātajam vizuālajam stilam. Vispār "Cildenajiem" piemīt izteikti skandināviska aura, tāpēc brīžiem uzjundī arī asociācijas ar vienu no psiholoģiskās drāmas ģēnijiem Ingmaru Bergmanu – bet vai tad varētu būt citādi?

Vārdu sakot, "Cildenie" ir skaists un gana smalki veidots, mūsdienu Eiropas kultūrtelpai pilnvērtīgi piederīgs mākslas darbs – viena no tām filmām, kas, baidos, Latvijā īpašu popularitāti un atzinību vietējo skatītāju vidū nebaudīs, taču noteikti varētu gūt labus panākumus dažādos festivālos. Esmu priecīgs, ka Juris Kursietis ir tieši latviešu režisors, mūsējais, un viņam savā filmogrāfijā ir veiksmīgi izdevies aktuālajām tendencēm piešķirt lokālu nokrāsu – jā, tas ir kosmopolītisks kino, taču mēs tajā varam skatīties uz sevi, analizēt, vērtēt, cerams, izdarīt sev būtiskus secinājumus par to, kādi esam un kurp ejam. Un, protams, gūt baudījumu no mākslas sniegtā pārdzīvojuma. Man ar to pilnībā pietiek.