Šķiet nedaudz dīvaini, sēžot Rīgā, rakstīt, ka nupat mūžībā aizgājušais amerikāņu kinorežisors, mākslinieks un dzīves filozofs Deivids Linčs bija absolūts ģēnijs un viens no pasaules diženajiem – kāda tam nozīme, ja to pašu raksta arī Londonā, Ņujorkā, Romā un visā pārējā pasaulē? Tur jau tas suns aprakts – tas nekas, ka viņš pats sevi turpināja mīlīgi raksturot kā "skautu no Misūlas Montānā", – viņa māksla un personība ir vienlīdz nozīmīga gan ASV, gan Francijā, gan Dienvidkorejā, gan tepat, Baltijas jūras krastā.
Kamēr pasaules mediji Linča nāves ziņas vakarā sacentās par daiļrunīgākā un metaforām piesātinātākā nekrologa radīšanu, es turpināju "YouTube" pārskatīt ainas no dažādām viņa filmām, kaut sapratu, ka arī man būs par viņu jāraksta, jo vienkārši nevaru to nedarīt. Mana mīlestība pret Linča kino, protams, nav nekādā veidā unikāla – tā ir tikpat spēcīga un vienlaikus triviāli "obligāta" kā daudziem. Kā gan iespējams mīlēt kino un nemīlēt Linču? Atbilde ir vienkārša: nav iespējams.
"Deivids Linčs bija režisors, kuram izdevās atrast portālus uz alternatīvām esamībām un ierakties tajos gluži kā erogēnajās zonās, eksistenciālās iespējamības miklajos atvērumos. Linča skatījums uz pasauli bija tik unikāls, ka viņš kļuva par ko vairāk: izcilu stāstnieku un vēstījuma apkarotāju, kura filmu sižeta līnijas dalījās un vērpās neloģisku cēloņsakarību ķēdēs un Ešera grafikām radniecīgās cilpās," savā apcerē izpaužas "The Guardian" kritiķis Pīters Bredšovs, piebilstot, ka Linčam izdevās meinstrīma komerckino ienest eksperimentālā kino atbalsis, sajaucot to kopā ar lubeni, nuāru, ziepju operu, kempa komēdiju, erotisku trilleri un pārdabiskām šausmām.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
