Starp sveškaunu un kino revolūciju: dzimuma maiņai veltītais mūzikls "Emilija Peresa"  (1)

Varētu jau teikt – paši veido, paši priecājas un apbalvo – ja atsaucamies uz "Emilijas Peresas" spīdošajiem panākumiem pagājušogad Kannu kinofestivālā, taču ar to viss nebeidzās – sekoja četri "Zelta globusi", un šobrīd mūzikls ir nominēts 13 "Oskariem", izvirzoties priekšgalā pēc nomināciju skaita – tostarp apsteidzot arī vienu no Holivudas aizvadītā gada grandiem, arīdzan mūzikla žanrā tapušo "Ļaunā", par "nabaga" Džokera aizmirstībā nogrimušo otro daļu nemaz nerunājot (uzskatu, ka tik smagu izgāšanos tā nebija pelnījusi). Kā gan francūžiem tas atkal izdevās?

Nekādu šaubu, ka panākumu pamatā ir unikālais stāsts un žanru mikslis, kas izmantots tā pavēstīšanā. "Emilija Peresa" sākas kā sociālā drāma, pāraug biedējošā spriedzes gabalā, pēc tam transformējas iejūtīgā melodrāmā ar ģimenes filmas un romantikas elementiem, lai noslēgumā atkal apmestu kūleni par 180 grādiem, ieslīdot dramatiska trillera teritorijā. Kaislības risinās ap spāņu aktrises – pirmās "Oskaram" nominētās transpersonas – Karlas Sofijas Gaskonas atveidotā nežēlīgā meksikāņu narkobarona Manitasa vēlmi sākt jaunu dzīvi ar sievietes ķermeni un identitāti, un šajā procesā viņš iesaista eksistenciāli nogurušu juristi Ritu, kura pamazām kļūst par Manitasa uzticības personu un tuvāko draugu.