Dokumentālajā žanrā mēdz parādīties tik pretrunīgas un skandalozas filmas, ka tās pilnībā aizēno visu mākslas kino piedāvāto. Tās var sniegt māksliniecisku baudījumu, kā to dara “Ceļojošie putni”. Un tās var provocēt, tā to dara, piemēram, “911 grādi pēc Fārenheita”. Viegli uzminēt, kurai tuvāka “Dziļās rīkles iekšpusē”.
Nav iespējams par šo filmu kaut ko pastāstīt, nepieminot filmu “Dziļā rīkle”, jo dokumentālā filma ir stāsts par šo 1972. gada kino fenomenu. “Dziļā rīkle” ir visu laiku ienesīgākā filma (ņemot vērā attiecību starp tās veidošanas izdevumiem un filmas ieņēmumiem), pārspējot visus “Zvaigžņu karus”, “Titānikus” un ko tur vēl. Šī filma bija aizliegta vairākos ASV štatos, viens no tās galveno lomu atveidotājiem tika notiesāts par dalību šajā filmā un vispār “Dziļā rīkle” ir fenomens.

Vienīgais, kas varētu šķist dīvaini, ir tas, ka “Dziļā rīkle” nav diez ko pazīstama filma mūsdienu skatītājam. Pagājušā gadsimta septiņdesmitie gadi daudziem var asociēties ar tādām lentēm kā “Krusttēvs”, “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”, “Svešais”, “Mehāniskais apelsīns” un daudzām citām, bet ar “Dziļo rīkli”? Kas tā tāda? Izklausās pēc kaut kādas pornenes!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit