Dokumentālajā žanrā mēdz parādīties tik pretrunīgas un skandalozas filmas, ka tās pilnībā aizēno visu mākslas kino piedāvāto. Tās var sniegt māksliniecisku baudījumu, kā to dara “Ceļojošie putni”. Un tās var provocēt, tā to dara, piemēram, “911 grādi pēc Fārenheita”. Viegli uzminēt, kurai tuvāka “Dziļās rīkles iekšpusē”.
Nav iespējams par šo filmu kaut ko pastāstīt, nepieminot filmu “Dziļā rīkle”, jo dokumentālā filma ir stāsts par šo 1972. gada kino fenomenu. “Dziļā rīkle” ir visu laiku ienesīgākā filma (ņemot vērā attiecību starp tās veidošanas izdevumiem un filmas ieņēmumiem), pārspējot visus “Zvaigžņu karus”, “Titānikus” un ko tur vēl. Šī filma bija aizliegta vairākos ASV štatos, viens no tās galveno lomu atveidotājiem tika notiesāts par dalību šajā filmā un vispār “Dziļā rīkle” ir fenomens.

Vienīgais, kas varētu šķist dīvaini, ir tas, ka “Dziļā rīkle” nav diez ko pazīstama filma mūsdienu skatītājam. Pagājušā gadsimta septiņdesmitie gadi daudziem var asociēties ar tādām lentēm kā “Krusttēvs”, “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”, “Svešais”, “Mehāniskais apelsīns” un daudzām citām, bet ar “Dziļo rīkli”? Kas tā tāda? Izklausās pēc kaut kādas pornenes!

Patiesi, “Dziļā rīkle” ir visu laiku ievērojamākā filma pieaugušajiem. Ar ko tieši tā ir tik ievērojama? Varbūt ar to, ka tās galvenajai varonei klitors izvietots rīklē un tāpēc viņa baudu spēj gūt mazliet savādāk nekā vairums cilvēku. Tāpat iespējams, vismaz tā apgalvots filmā “Dziļās rīkles iekšpusē”, ka “Dziļā rīkle” atradās seksuālās revolūcijas, kas atbrīvoja sievieti, frontes priekšējā līnijā. Mana personīgā interpretācija ir tāda, ka šī filma, atšķirībā no vairuma sava žanra pārstāvju, lieliski piemērota abu dzimumu auditorijām: orālā seksa propoganda nodrošina, ka sievietēm ir iespēja “pamielot acis”, kamēr, kuram vīrietim negribētos ticēt, ka sievietei mineta taisīšana sniedz tādu pašu baudu, kādu no tās gūst viņš pats?

Patiesībā tieši uz šo būtiskāko jautājumu par “Dziļās rīkles” panākumiem dokumentālā filma sakarīgu atbildi nesniedz. Toties tajā atrodamas intervijas ar cilvēkiem, kam bija lielākā nozīme “Dziļās rīkles” tapšanā un tās cīņā par tiesībām eksistēt.

Savā ziņā būtu interesanti, ja līdzās dokumentālajai filmai varētu kinoteātrī noskatīties arī pašu “Dziļo rīkli”. Nez, vai tas Latvijā būtu atļauts? Skatītāji gan jau atrastos, kaut vai tāpēc, lai apskatītos uz fenomenu. Man gan pēc īstās “Dziļās rīkles” noskatīšanās nešķiet, ka tajā būtu kas īpašs, bet varbūt es vienkārši neko nesaprotu no porno (kā arī ir).

Vērtējums:

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit