Filmas apskats: Versija par Veru  (2)

Vērtējums:

"Versija Vera" iezīmē delikātu attieksmi pret izpētes objektu, ar gaistošam sapnim līdzīgu atmosfēru, tēliem, notikumiem. Šī filma veidota kā Rīgā dzimušās tēlnieces Veras Muhinas dienasgrāmata.

Noskatoties šo filmu, gribot negribot jāatgriežas pie apnikušā jautājuma par realitātes klātbūtni dokumentālajā kino un par cilvēka uztveri, par manipulēšanu vai spēlēšanos ar to.

Dokumentālajā kino vai televīzijas ziņu sižetā realitāte ir ierobežota kameras filmēšanas leņķa platumā un augstumā, ārpus redzes loka paliek iespējami nozīmīgs konteksts, kuru tīši vai netīši cenzē operators vai režisors. Dokumentālais kino mēdz būt inscenēts. Dokumentālais kino, galu galā, tiek montēts, nojaucot tādas svarīgas realitātes iezīmes kā lineārs un nepārtraukts laiks, vieta, objekti. Tomēr šis kino paredz, ka skatītājs neapšaubīs tā autentiskumu un patiesumu, līdz ar to iegūstot plašas manipulēšanas iespējas.

"Versija Vera" ir stāsts par 20.gs. tēlnieci, kura cilvēku atmiņā dzīvo galvenokārt ar trīs sasniegumiem: 24 metrus augsto tēlniecības ansambli "Strādnieks un kolhozniece", kas 1937.gada Vispasaules sasniegumu izstādē Parīzē tika novietots uz paviljona jumta, bet, pēc atgriešanās Maskavā, kļuva par studijas "Mosfiļm" emblēmu, mākslinieces radīto "graņonku", kas visai ātri nonāca ikvienā padomjzemes nostūrī, un faktu, ka, pateicoties Verai Muhinai, 1945.gadā Rīgā netika nojaukts padomju varai aizdomīgais Brīvības piemineklis. Šī filma par mākslinieci un viņas attiecībām ar laiku, varu, mākslu veidota brīvā, radošā stilā, izmantojot gan kino hroniku materiālus, gan stilizētus piefilmējumus.

Atšķirībā no vienkāršās dokumentalitātes, kura spiež noticēt tās it kā neapstrīdamajai realitātei, filma "Versija Vera" neizliekas par realitātes tiešu atspulgu, patiesību, tā piedāvā atklātu fikciju, spēli, aicinot ļauties tās radītajiem tēliem un ļaujot izvēlēties ticēt, vai nē. Aktrises Ievas Pļavnieces balss, lasot tēlnieces īstu vai izdomātu dienasgrāmatu, pamazām kļūst par Veras Muhinas personifikāciju, kuru uz ekrāna iedzīvina tēlniece Kristiana Dimitere. Pašas tēlnieces portreti un darbi tiek rādīti skopi, tas rada tādu kā reālās informācijas vakuumu, kuru aizpilda sapnim līdzīgi tēli mākslinieku darbnīcās, vasarnīcās, vilcienos. Arī kino hroniku kadri ilgi nepiedāvā reālus atspēriena punktus, lai mākslinieces personu savilktu vienā veselā priekšstatā, bet, kad filmas otrajā pusē parādās kadri ar Veru Muhinu Parīzē, redzamā sieviete ir tik nesaskanīga ar prātā radīto, ka tas nevis veicina tēla viengabalainību, bet tieši pretēji - iegriež asu plaisu starp sievietes attēloto emocionālo pasauli un vizuālo izpausmi.

Tomēr, lai gan filmas skatīšanās laikā nepamet zināma Veras Muhinas tēla un dzīves inertuma sajūta, filma paliek prātā kā pieskāriens cilvēka personības realitātei, kas pilnīgi noteikti nav vienā gabalā mērāma.