Rodrigo Rikards. Jūras stihiju esmu izbaudījis daudz. Atceros Daugavas muti ar laiviņu jūrā, tā iepazinu bezgalību. Sacēlās vētra, un tad es gar molu airējos garām, vajadzēja lielu līkumu mest, lai viļņi neuzmet uz mola gala, tur pie betona klučiem, tas bija briesmīgi, dullis varēja nolūzt vai kas, es viens pats laivā, tāds pusauga zēns, tas bija diezgan dramatiski. Iegriezu Daugavā, tad bija patīkama sajūta.
Citreiz filmēšanas laikā uznāca vētra, kuģus nelaida jūrā, zvejnieki dzēra saldo vīnu un bija stingri burās. Saldo vīnu ar ceptam reņģēm. Un konfektes. Īstie zvejnieki. Kad laida jūrā, kuģis vēl atsitās pret jūras dibenu pie mola. Kuģis bija no koka un tā nodunēja kādas trīs reizes. Vilnis paceļ augšā un triec lejā!
Citreiz, kad filmēšanas laikā dabūju ar hanteli pa galvu, stipri sāpēja, bet kājām atnācu no Salacgrīvas līdz Vecāķiem. Tad pārgāja viss. Jūra ārstēja mani.
Ansis Bērziņš. Zinu divas sievietes, kuras būtiski ietekmējušas tavu dzīvi. Tā ir tava māte un tava sieva. Māti atceros arī no savas bērnības Vecmīlgrāvī. Ārkārtīgi grūtajā kara un pēckara laikā viņa piepelnījās, braukāja ar velosipēdu un pārdeva žāvētas reņģītes. Mana māte stāstīja, ka tā ir ļoti inteliģenta sieviete, kura upurējas savu trīs bērnu labā - jūsu dēļ viņa to darīja. Lai pabarotu un dotu jums labu izglītību. Kādas ir tavas atmiņas par ģimeni un māti?
R.R.. Atceros, tēvs atbrauca no Rīgas uz Mīlgrāvi, es biju otrā istabā, viņu starpā notika asa saruna. Māte ieskrēja istabā, paķēra kāzu bildi, teica, mēs esam šķīrušies, un pārplēsa fotogrāfiju. Tas man likās ļoti vardarbīgi, bet tā saplīsa arī viņu dzīve. Tēvs paņēma vienu pusi, mātei palika otra. Tā viņi šķīrās. Māte izvilka mūs, izskoloja un vēl apmaksāja , ka varēju braukt Rīgā mācīties vijoles spēli. Mātei vislielākā pateicība. No mātes esmu mācījies sapņainību un tieksmi virzīties uz mērķi ar neatlaidību.
A.B. Un no tēva?
R.R. Tēvs ieradās šad tad Mīlgrāvī. Atceros, ka ielidoja putniņš iekšā istabā, viņš dusmās cirta durvis un tieši to putniņu nosita. Tas man bija tāds trieciens!... Reiz biju atmūķējis bufeti, tur bija tādi skrāpējumi, tēvs ieraudzīja un pamatīgi nopēra mani, tā, ka viņa klātbūtne manā audzināšanā bija tāda... Viņš reizēm spēlēja čellu baznīcā...
Vēlāk gan, kad beidzu vidusskolu, aizgāju pie viņa, viņš izrādīja savus darbus - matemātiskās formulas lielizmēra krāsainās grafikās, tās man atstāja lielu iespaidu. Viņa mūžs bija īss, viņš teica, ka viņa galvu daži ir gatavi apzeltīt, bet ķermenis sabrucis, un tad viņš arī aizgāja prom no šīs pasaules.
A.B. Tā laika padomju bohēmas" kinošņiku" vidē tu esi unikāls arī ar to, ka tev ir tikai viena sieva, Skilla, kura vēl šodien ir te kopā ar mums. Kā tas tev izdevies?
R.R. Atbraucu mājās ar pirmo materiālu filmai par Latgales keramiķiem. Kopā ar Skillu noskatījāmies. Viņa teica - tas nekur neder, tur nav tuvplānu. Teicu - nekritizē tik daudz, brauc līdz un piedalies filmēšanā. Atbrauca līdz, un tur Silajāņos mēs satuvinājāmies. Bija 1965.gads, bet sešdesmit sestajā mēs apprecējāmies.
Viņai bija savs sapnis būt režisorei, to viņa piepildīja. Mans sapnis bija, lai mūsu ģimenē būtu bērni. Tas gandrīz viens otru izslēdza. Mana ietekme vairāk uzvarējusi, Skilla man dāvājusi trīs bērnus. Es domāju, ka vairāk varēja, bet tas būtu traucējis viņas režijas darbam.
A.B. Tā bija tā kā uzupurēšanās no viņas puses?
R.R. Tā tas bija.
A.B.Tu raksti, ka tava rakstura iezīme ir izpildīgums, kas brīžiem sajaukts ar dumpības garu. Kā tā?
R.R. Jā, tas ir mans pašvērtējums. Tāda revolucionāra tieksme manī nav bijusi ne uz ko. Es meklēju sižetus, kas palīdz tautas pašapziņu veidot, bet tie nākuši caur dziļu kultūras slāni cenzūras pieļaujamās robežās. Tie motīvi nav novecojuši, tie bijuši tādas mūžības skarti.
A.B. Tava mīļākā krāsa ir melnā. Kāpēc?
R.R. Jā. Un darva arī. Tā ir mana mīļākā krāsa, un tā smarža uz jumta, katru otro gadu nācās darvot. Tāpat jauna laiva, kad to darvo. Spīdīgums. Melnā krāsa man vienmēr patikusi.
A.B. Tava radošā darbība uzplauka laikā, kad uzvaras ceļu uzsāka vērojuma kino. Beidzot vairs nevajadzēja uzrādīt visu uzfilmēto cilvēku vārdus. Operatori ķērās pie garfokusa objektīviem, lai no liela attāluma netraucēti filmētu "dzīvi, kāda tā ir". Operators Uldis Brauns jau bija uzfilmējis režisora Ivara Kraulīša filmu "Baltie zvani". Tu gāji citu ceļu, tu izmantoji savas ar izcilību pabeigtā Maskavas kinoinstitūtā iegūtās zināšanas un pielietoji pilnu kinooperatora arsenālu - papildus apgaismojumu, pilnu objektīvu komplektu, rakursus, inscenējuma elementus. Tu esi turpat klāt, kopā ar savu filmu varoņiem, viņi tev stāsta, viņi tev uzticas. Kā tu to panāci?
R.R. Tā ir uzticēšanās no filmējamo cilvēku puses. Reiz, meklējot filmēšanas vietas, iegāju senā rijā. Viena veca māmuļa sēž krēslā un saka: cik labi, ka jūs ienācāt, es jau gribēju nomirt, viena pati esmu palikusi, ja gribat to riju filmēt, varat dedzināt nost, bet, cik labi, ka jūs ienācāt un aprunājāties ar mani.
Domāju, ka aprunāšanās ļoti svarīga, uztaustīt, kas cilvēkam sāp, uzklausīt viņu pašu un atrast kontaktu. Kaut kāds iedzimts moments. Uzticības panākšana.
A.B. Rozīte (režisore Roze Stiebra) šajā sakarā atgādina, ka cilvēkam ar tādu smaidu, kāds tev, ir ļoti laba sirds, viņš nevar būt svešs vai neuzticams, tas ir tavas personības īpašais starojums, kas atbrīvo cilvēkus. Man šķiet, ka tas ir arī tāpēc, ka tu nemeklē nejaušības, tu meklē cilvēku pārliecību, tu pats esi spēcīgas gribas cilvēks, un tavai kamerai pretī arī ir tāds pats stingras gribas un noteiktas pārliecības cilvēks, un viņam ir pilnīgi vienalga, cik tu tur tos lukturus liec, cik tu tuvu vai tālu esi, viņš pauž tev savus vērtējumus un atziņas.
R.R. Neesmu filmējis jauniešus. Mani interesē tie, kuri jau nogājuši lielu sava mūža daļu un kaut ko sasnieguši.
A.B. Savas radošās dzīves pašā sākumā tu esi uzņēmis vienu no Latviešu labākajām dokumentālajām filmām "Dzīvais māls" (1965). Tā ir poētiska mistērija , kurā visu mūsu acu priekšā no Latgales māla tiek radīta jauna estētiska līmeņa dzīvība - podos, vāzēs, svečturos, velnos un svilpavniekos. Kā tu raksturotu to pasauli un mūsdienu realitāti Latvijā šodien, 2011.gadā?Kādas atšķirības vai līdzības?
R.R. Silajāņi palikuši tukši! Tur nav vairs nevienas mājas, tur nav nekas!
A.B. Tur pat māju nav?
R.R. Tur nav nekā! Latvija attīstās pamezdama laukus. Lauki bija tā asinsrite, kas Latvijai deva spēku un viensētas, kas izskoloja bērnus un atgriezās pie vectēvu pamatiem. Keramiķis Čerņavskis pa dienu virpoja podus, tad mazliet aizgāja gulēt, un četros viņš jau gāja pļavā sienu pļaut, līdz kādiem sešiem septiņiem viņš pļāva, pēc tam paēda brokastis un sāka atkal ar podiem ņemties, tā bija milzīga slodze vienam cilvēkam.
A.B. Kāpēc viņi to darīja?
R.R. Cīnījās par savu eksistenci. Zobus sakoduši. Un nečīkstēja. Viņos bija lielāka vitalitāte iekšā un dzimtas turpināšanas spēks, un saprašana par dabas parādībām. Atceros, kā Vilcāns naktī, kamēr ceplis kūrās, runāja par zvaigznēm debesīs. Viņi nebija skoloti, bet viņos no dabas bija ieprogrammēta ritma izjūta, viņi izjuta dabu ļoti dziļi. Tas zudis šodienas cilvēkam. Kā Paulāns iebāza mālu mutē un pārbauda, vai labs!.. Tie podi vēl tagad dzīvo mūsu sabiedrībā, kaut meistari gājuši viņsaulē.
A.B. Filmu sērijā "Dzintara ceļš" ( I-III, 1991-1992) tu arī meklē atbildi uz jautājumu, vai senais baltu rits vēl dzīvs Latvijā. Kā tad ir? Vai ir vēl dzīvs?
R.R. Tur, kur senāka kultūra nav izšķīdusi šodienas globalizācijā, tur tas saglabājies vairāk, teiksim, Lietuvā. Zina teikas par dzintara izcelsmi, cilvēki meklē dzintaru jūrā, unikāls dzintara muzejs, baznīcā vīrākā kūpina dzintaru, dzintara altāris Nidas kāpās jauniešu dievkalpojumiem. Dzintars dzīvs visā ceļā, arī Polijā un Vācijā.
A.B. Viens no taviem izcilākajiem darbiem ir filma "Vējš no jūras" (1979). Ekoloģiskās problēmas Baltijas jūrā. Vai jaunās Latvijas laikā jūra ir atveseļota vairāk?
R.R. Uz dzimšanas dienu gribēju dabūt lasi. Zvanīju skolas biedram Ērikam Remesim. Nekādu lašu vairs nav. Daugavā, arī Baltijas jūrā, lasis pazudis! Nu nav! Daži zandarti un kāda vimbiņa... Un tie paši pilni ar dioksīnu!! No tā var spriest, ka Baltijas jūra nav atveseļojusies. Ja pazūd zivis, tad nav kaut kas kārtībā.
A.B. Filmā "SirdsDaugava" (1987) ļoti uzskatāmi atspoguļoti procesi, kas ievadīja atmodu. Sadarbībā ar Daini Īvānu šo filmu tu uzņēmi 24 gadus atpakaļ.
R.R. Šajā filmā sakopotas tautas slāpes pēc brīvības, tā būs tāda mūžība, lai kuros laikos tas būtu, ilgas pēc garīgas brīvības būs vienmēr. Tajā laikā, kad Jānis Stradiņš pateica to, ka Daugava ietver nacionālo vērtību, tā bija liela uzdrošināšanās.
A.B. Protests pret Daugavpils HES celtniecību bija ne tikai ekoloģiska, nacionāla, likteņa vai etniska manifestācija, bet arī tīri politiska akcija pret cittautiešu iepludināšanu Latvijā .Tagad ļoti tuvu ir nepieciešamība ne tikai laist, bet pat uzaicināt imigrantus, strādniekus no citām valstīm. Cik tālu esam tikuši tajā jomā, kuru tu aizsāki "SirdsDaugavā"?
R.R. Smags jautājums. Tikai tagad sākam izjust to demogrāfisko katastrofu, kas Latviju skārusi. Nav paredzams, ka dabīgi tas varētu atrisināties. Tā skar Latviju ļoti sāpīgi un dziļi. Skaidrs, ka ieplūdīs cilvēki no malas.
A.B. Tavās portretfilmās ir daudz izcilu latviešu personību, kas emigrējušas no Latvijas. Viņas aizdzina emigrācijā draudi, pat dzīvības apdraudējums viņiem. Cariskā Krievija, Pirmais un Otrais pasaules karš. Vajadzēja bēgt, saglabāt savu dzīvību, ģimeni. Politiskie bēgļi. Bet atjaunotajā Latvijā no valsts aizbraucis nesalīdzināmi vairāk dzīvā spēka nekā izsūtījumā un divos pasaules karos zaudēto. Kā tu vērtē šo situāciju?
R.R. Tik masveidā nebija pamata atstāt Latviju...
A.B. Bet tā notiek.
R.R. Ar augstāko izglītību iet strādāt visparastākos darbus! Latvijā ir tik daudz zemes, var attīstīt ražošanu, nav jābrauc prom no Latvijas, lai piepildītu vēderu. Tas saistīts ar nacionālo pašapziņu. Tā ir degradēta. Skolā Latvijas vēsturi māca kā skaitļu rindu, bet nevis pēc būtības, ka tā ir mana dzimtene, par kuru man arī jākrīt. Cilvēki pamet Latviju, jo viņiem Latvijas vērtības nav primāras.
A.B. Kopā ar publicistu Ati Skalbergu tu esi uzņēmis nopietnu filmu" Ziedošā Latvija Ulmaņlaiki". Pārliecinoši parādīta atbildīga valsts vadītāja Kārļa Ulmaņa nepieciešamība izdarīt valsts apvērsumu. Tagad atkal dzīvojam ļoti lielos juku laikos. Latvija piedzīvojusi nožēlojamu situāciju, kad tauta atlaidusi pašas pavisam nesen ievēlētu saeimu. Atkal partijas plēšas, atkal saplosa Latvijas dzīvo ķermeni. Kas notiek? Tavas pieredzes kontekstā ar filmu par Kārli Ulmani.
R.R. Mūsu politiķi baidās salīdzināt Ulmaņa laikus ar šodienu. Bet Ulmanis sāka ar izglītību. Būvēja skolas. Milzīgā tirāžā izdeva mācību grāmatas. Guntars Ābols labi apraksta Ulmaņa laiku Rīgā, kad te bija latviska vide, kad cilvēks, kas uzaudzis tādā vidē, bija ļoti lielā saskaņā ar tautas un nācijas attīstību.
A.B. Tev ir arī ļoti nopietna filma "Taisnība par latviešu leģionu" (2002). Tur pārliecinoši parādīts, ka leģiona dibināšana un latviešu mobilizēšana vācu spēkos bija okupētājvalsts Vācijas noziedzīgs akts. Mūsu zēni negāja karā brīvprātīgi.
R.R. Vai tie atkal nav latviešu leģionāri, kuri šodien brīvprātīgi karo Afganistānā NATO leģionā? Tālu no Latvijas, pilnīgi svešā vidē, kalnos un tuksnešos, svešā reliģiskā vidē, dažādu etnisku cilšu vidū. Tāpat kā kādreiz Pēterburgā, Krievijas stepēs. Par Latviju?
Pasaule ir pārsātināta ar ieročiem. Bet tā neko nevar atrisināt. Nupat jauns Lībijas piemērs. Viens diktators nogāzts, bet atkal jaunas problēmas, vēl smagākas. Viņiem nav ko ēst, nav ko dzert un Eiropai jārisina viņu sociālās problēmas. Viņi paši nemāk. Visus šīs pasaules sabiezinājumus nevar atrisināt ar ieročiem. Tas ir neprāts.
A.B. Kad Latvijai nāca virsū Otrais pasaules karš, lielākā globālā vardarbība cilvēces vēsturē, divi no latviešu gaišākajiem cilvēkiem - Lūcija Garūta un Andrejs Eglītis krita ceļos un ģeniālā mūzikā lūdza palīdzību Visaugstākajam: "Dievs, tava zeme deg!". Tev ir arī tāda lieliska filma (1988). Kas ir tavs Dievs, uz kuru tu paļaujies?
R.R. Es neesmu baznīcā gājējs, bet manā dvēselē ir tāds neatklāts spēks, kas dod man pašam spēku pieņemt dzīvi kopainā, par dabu, par tautu, par ģimeni. Esmu bijis daudzās ļoti skaistās baznīcās. Madridē nolikām svecīti, tad es domāju, kam tad tu uztici tās domas? Tas ir pārspēks, tas nav spēks tevī, bet tas ir Visumā. Tās jūtas, ko tu nodod, svecītes nolikšana pie altāra, tas ir tāds lūgums Augstākajam, lai Viņš palīdz. Ar savām filmām esmu mēģinājis palīdzēt cilvēkiem dzīvot un rast ticību vērtībām, kas pastāv tautā. Kas mani vadījis tajā ceļā? Tur ir vairāki spēki, tā ir zemapziņa, kas piedalījusies ceļa izvēlē, ticība mūžīgām tautas pastāvēšanas vērtībām, spēks no augšas. Divas reizes gadā abi ar Skillu braucam uz Krusta kalnu Lietuvā. Tur noliku krustiņu par Latviju un mūsu bērniem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!