Mazpilsētas jaunieši "nosit savu laiku", kā nu māk - pat Andža (Artuss Kaimiņš) iecere apprecēties ar Simonu (Iveta Pole), kas tiek pieteikta jau filmas prologā pirms sākuma titriem, kas tāpat kā Andža vecākā brāļa Gvido (Andris Keišs) pārbraukšana no jūras maz atdzīvina šo miesta sastāvējušos telpu un laiku. Vietējā publika, savi čomi - Boga (Aigars Apinis) un Bālais (Varis Piņķis). "Buksējoši" dialogi, pusvārdi, vieni un tie paši vārdi, vienveidīgas izklaides, kas starp dienišķajiem aliņiem augstāku vilni sit ar kādu šampi vai pat polšu, "labākajā gadījumā - ar kaut kā "nogāšanu" (lasi - "sasišanu") vai kādu kautiņu.
Pamazām noskaidrojas, ka Simona vairs negrib precēties ar Andžu - neskatoties uz ģimenes locekļu (Māra Ķimele, Guna Zariņa) neparasti dedzīgo spriešanu par labāko kāzu dāvanu. Arī - ka stāvoklī esošā blondā meitene no veikala, spriežot pēc "lielā lempja" Andža nopirkto šampju daudzuma un veču nodoma izrēķināties ar "aizdomās turamo vaininieku", bijusi viņa simpātija pirms došanās jūrā. Liekā šampanieša pudele (meitene nepieņem bijušo kavalieri) dod ieganstu spontānai ballītei pie baseina, kuras "rēnumu" nespēj izmainīt pat Simonas (ar skaistu, no draudzenes palienētu, mazo vakarkleitu "s bļoskami" mugurā) lēciens no torņa. Neviens nemetas viņu glābt, meitene aukstasinīgi no baseina izpeld pati...
Operatīvajās recenzijās un komentāros lasītajam par Ivetas Poles atveidotās Simonas atšķirīgumu no pārējiem vietējiem kadriem gribas atbildēt, ka varbūt tā tam arī jābūt. Varētu taču būt, ka kādam arī šajos platuma grādos galvā vai sirdī kādas "lodītes griežas" straujāk, vēlēšanās izrauties, protestēt, mainīties izpaužas aktīvāk. Un par to varētu liecināt ne tikai šis lēciens, bet arī citas Simonas mazās provokācijas. Tas, ka Ivetas Poles varone cieš no jūtu nenotikšanas, ja tā var izteikties, gan netraucē viņai iedot kādam pa zobiem. Filmas sākumā ieskicētais draiskais konflikts ar Bogu (ritenis vai kurpes) ļauj nojaust arī vēlāk - varbūt spurainas un neprognozējamas attiecības, pat ja tās būtu ne ar pirmo puisi ciemā, par kādu līdz brāļa pārnākšanai "iztaisījies" Andžs, bet kādu marginālāku personu, piemēram, Bogu, Simonu varētu saistīt vairāk.
Kaut kas jau bišķi notiek arī rēnajā Kolkas miesta dzīvītē, tikai šie mazie "uzrāvieni" - viena pelde jūrā (līdz šim man šķita, ka dzīvot pie jūras jau vien ir laime!), pa kādam kautiņam, ballītei, sadauzītai mašīnītei, ar bēgšanu saistītām emocijām, eksistenciālai sarunai (brāļu Andža un Gvido - virtuvē, par "vecenēm") - tikpat kā neko neizmaina tā sastāvējušajā atmosfērā. No garlaicības nevar tikt vaļā tāpat kā no plastmasas maisiņa, ko filmas beigu kadros "trenkā" Boga...
Viņi nekad nekļūs pieauguši (izskatās, ka arī negrib), un šajā apstāklī ir gan vietas - mazpilsēta, gan laika - XXI gadsimta kapitālisma krīze, gan viņu pašu "nopelns". Viņu sava veida protests - viņi nekad arī nebūs krietni pilsoņi (var lasīt - mietpilsoņi), viņi eksistē patruli, runā parupji, viņi lauž kaut šādu savu stilu, un tajā ir gan kaut kas šarmants, gan - šausmīgs. Tieši filmas veidotāju attieksmē pret saviem personāžiem un viņu pārliecību par to, ka viņi staigā, ēd, dzer, lamājas un kaujas "cool", jaušama šī divdabība - ironija un līdzjūtība.
Nevaru piekrist kolēģiem, ka filmas dramaturģija klibo - domāju, ka tā savdabīgi atbilst tās vietas un laika attēlam, izpaužot caur melnbalto attēlu, vidi, priekšmetiem, aktieru organisko, itin kā spontāno, spēli tos monotonās eksistences valgus, kādos šie puiši un meitenes iekļuvuši. Pauž to ar katru žestu, detaļu, kustību, vaibstu, pat ķermeņa plastiku, tuvplānu, gaismas un ēnu rotaļām, ar katru skaņu un arī - izvēlēto mūziku. Gan autentiskajā zaļumballē skanošo "Kūko, kūko, dzeguzīte", gan noslēgumā skanošo Chinawoman - "Lovers are Strangers".
Zinot, ka Jurim Poškus ir tuva Harmonija Korina daiļrade, saprotot arī, ka melnbaltais attēls, Ivetas Poles sejas ovāls un visu Kolkas varoņu dzīvošana "vienam otram garām" raisa asociācijas ar Antonioni kino atsvešinātību, man pēc būtības un pat stila Poškus filmas vistuvākā gara radiniece šķiet Fellini agrīnā filma "Memmes dēliņi" (I vitelloni, 1953.) Ja prastu, ieliktu te tikpat jauku klipu no šīs filmas (piemēram, ainu pēc karnevāla vai epizodi, kur draugi stāv jūras krastā) kā pie visiem materiāliem par "Kolka Cool" parādījies fināla dziesmas klips no "Youtube".
Radniecība ir ne tikai melnbaltajā attēlā un apstāklī, ka arī 50-to gadu Itālijas mazpilsētiņas puiši negribēja kļūt pieauguši, radniecība ir abu filmu noskaņā (kaut tolaik dzīve bija krāšņāka, ģimenes vēl saturēja kādas tradīcijas, rituāli, kas XXI gadsimtā noplicināti līdz, piedodiet, plastmasas pudelēm, maisiņiem un starptautiskiem lamuvārdiem) - vieglumā, ar kādu puiši - nu jau no dažādiem gadu tūkstošiem - nosit savu laiku. Vēl viena asociācija - ar franču režisora Bertrāna Bliē filmu "Valsētāji" (Les valseuse, 1974.) - sava laika kulta filma, kuras varoņi gan bija sociāli (noziedzības virzienā) un seksuāli aktīvāki un kurus atveido spilgtākie jaunās paaudzes aktieri - Miou, Miou, jau mūžībā aizgājušais Patriks Devērs, Žerārs Depardjē un mazā epizodītē - jauniņā Izabella Ipēra.
Arī par Poškus filmas aktieriem var teikt tikai visu to labāko, jūtams, ka "Kolka Cool" radusies kā patiess domubiedru darbs. Protams, sadarbībā ar operatoru no tālienes Aadel Nodeh Farahani, mākslinieci Ilvu Kļaviņu, kostīmu mākslinieci Gintu Tinti, skaņu režisoru Ernestu Apsi. Varētu atmest pieņēmumu, ka labi sastrādāties un saspēlēties var tikai ar savējiem - Artuss Kaimiņš un Aigars Apinis nav no JRT. Kā zinām no preses, filmas grupas kopā pavadītā vasara, norobežošanās no ārpasaules, improvizācija, kopīga dialogu slīpēšana izrādījusies ļoti auglīga darba metode.
Speciāli gāju skatīties filmu otro reizi pie "popkornistiem", tas ir, uz "Forum Cinemas", lai izjustu turienes auditorijas (var būt, ka tie ir mani maldi, ka no turienes nāk lielākie latviešu kino nīdēji) reakciju, un jāsaka, ka tas jau ir otrais gadījums (pirmais - "Seržanta Lapiņa atgriešanās"), kad arī tur skatītāji dzīvi reaģēja - smējās, brīžiem pat uzgavilēja uz ekrāna redzamajam. Tas ļauj cerēt, ka arī kaut ko pārdomās pēc tam un nāks skatīties arī citas latviešu filmas.
Ar visu "hohmu", "gļukiem"..., skatīties uz šiem tipiņiem, kas "čakarē" citus un paši sevi - lietoju tikai žargonu, no rupjiem vārdiem atsakoties - ir saistoši, pat aizraujoši, kaut - arī skumji. Kā uz knapi saskatāmu gaisa vibrāciju (varbūt kaut kur Kolkā, pie jūras?) - it kā viss sastindzis, stāv uz vietas, nekas nenotiek, bet kaut kas tā fascinē, ka nevar novērst acis...
Par filmu
Sabiedrībā populāri cilvēki par filmu
Filmas tapšana
Filmā izmantotās mūzikas video
Fotogalerijā: 'Kolka cool' pirmizrāde
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!