Jau gandrīz nedēļu "Sapņu komanda 1935" ir uz ekrāniem un kļuvusi par kases gabalu.
Tā, protams, ir tikai tīrā nejaušība, ka filmas "Sapņu komanda 1935" parādīšanās uz ekrāniem sakritusi ar karstu diskusiju par lēmējvaras un tai pietuvināto personu attieksmi pret kinoindustriju, finansējumu un tā sadali. Diskusijā, līdzās loģiskiem argumentiem kas, ko, kāpēc, neiztika arī bez personāliju un sižetisko tēmu izķidāšanas. Kādas filmas ir vajadzīgas – lai iekarotu Latvijas publiku, lai startētu Kannās, Berlīnē.... Vai pie mums uzņemtu patriotisku filmu vērts rādīt Parīzē vai Londonā? Vai to sapratīs un pieņems?
Pasaules kinoarhīvos spēlfilmu par sportu ir visai maz. Latvijā – "Karalienes bruņinieks" un ar sporta elementiem arī "Nauris". Der piemetināt, ka "Karalienes bruņinieka" galvenais aktieris Juris Grustiņš, tieši pēc tam guva spožākos panākumus – zelts 3000 m Eiropas čempionātā telpās (1972.), 3.vieta 5000 m PSRS Tautu spartakiādē (1971.). Kāpēc tik maz filmu par sportu? Pirmkārt, jau tāpēc, ka sports pats par sevi ir kā filma ar lielu iekšējo drāmu, ko vēlreiz tikpat spēcīgi izspēlēt ir ārkārtīgi grūti. Arī grandrežisori to laikam labi apzinās un šai tēmai metuši līkumu. Lūk, kāpēc labu t.s. mākslas filmu par sportu ir pavisam maz.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
