Filmas apskats: par atspērienu basketbola lidojumam Latvijā  (80)

Tā, protams, ir tikai tīrā nejaušība, ka filmas "Sapņu komanda 1935" parādīšanās uz ekrāniem sakritusi ar karstu diskusiju par lēmējvaras un tai pietuvināto personu attieksmi pret kinoindustriju, finansējumu un tā sadali. Diskusijā, līdzās loģiskiem argumentiem kas, ko, kāpēc, neiztika arī bez personāliju un sižetisko tēmu izķidāšanas. Kādas filmas ir vajadzīgas – lai iekarotu Latvijas publiku, lai startētu Kannās, Berlīnē.... Vai pie mums uzņemtu patriotisku filmu vērts rādīt Parīzē vai Londonā? Vai to sapratīs un pieņems?

Pasaules kinoarhīvos spēlfilmu par sportu ir visai maz. Latvijā – "Karalienes bruņinieks" un ar sporta elementiem arī "Nauris". Der piemetināt, ka "Karalienes bruņinieka" galvenais aktieris Juris Grustiņš, tieši pēc tam guva spožākos panākumus – zelts 3000 m Eiropas čempionātā telpās (1972.), 3.vieta 5000 m PSRS Tautu spartakiādē (1971.). Kāpēc tik maz filmu par sportu? Pirmkārt, jau tāpēc, ka sports pats par sevi ir kā filma ar lielu iekšējo drāmu, ko vēlreiz tikpat spēcīgi izspēlēt ir ārkārtīgi grūti. Arī grandrežisori to laikam labi apzinās un šai tēmai metuši līkumu. Lūk, kāpēc labu t.s. mākslas filmu par sportu ir pavisam maz.

"Sapņu komanda" veidoja studijas "Cinevilla" ar Andreju Ēķi un Aivaru Graubu priekšgalā. Noteikti jāmin arī Latvijas kino leģenda Gvido Skulte, kam "Sapņu komanda" acīmredzot būs pēdējais kinodarbs. Kaut arī filmas pirmizrāde vairakkārt tika pārcelta, var teikt, ka ticis atrasts īstais datums – pēcsvētku brīvdiena, jo tā ir t.s. patriotiskā žanra filma. Ne vienai vien filmai nereti līdzi nāk arī tāds cildinājums - "Ļoti patika, kaut neko (gandrīz neko...) nesapratu". Šajā gadījumā viss ir skaidrāks par skaidru.

Pēdējā divdesmitgadē "dream team" ir kļuvis gandrīz par sugas vārdu. Tādas bijušas ne vien no NBA zvaigznēm, bet arī Latvijā. Taču mūsējā pirms dažiem gadiem izveidotā netika ne tuvu "dream team 1935". Bez 1935.gada Sapņu komandas Latvijas basketbols būtu daudz citādāks, jo tieši pēc tās pagalmos pie šķūnīšu sienas parādījās basketbola grozi. Ņemšos apgalvot, pat Austrālijas basketbols būtu savādāks, jo arī pie tā pamatiem stāvējuši latvieši ar 1935.gada atmiņu.

Filmā "Sapņu komanda 1935" nevajag meklēt daudzslāņainību kā Larsa fon Trīra "Melanholija". Nav jācenšas saskatīt, kādi kodi ir aiz spoguļa Andreja Tarkovska "Spogulī". Tas nav bojeviks ar Žana Kloda van Dammes vai Brūsa Vilisa līdziniekiem. Tā ir filma par notikumu, kuru starp citu, zina tikai nedaudzi.

Filmu, kuras beigas labi paredzamas, tomēr ir skatīties interesanti. Arī šādi darbi nācijas kultūras kartē ir ļoti vajadzīgi. Tā dod ieskatu kādā vēstures epizodē, kam nācijas kodā ir būtiska nozīme. Filma ir arī par personību, kas spēja pakāpties pāri ikdienībai un stereotipiem – Valdemārs Baumanis pirmo reizi vienā komandā apvienoja vairākas naidīgas nometnes un zeltu izcīnīja nevis pateicoties, bet spītējot funkcionāru izrīcībām. Arī simptomātiski – latvietis ir daudz azartiskāks un ne tikai sporta arēnās, esot pusbadā, nekā labi paēdis. Turklāt ne mazāk būtiski ir pēdējie kadri, precīzāk – titri. Desmit basketbolistu likteņos sakoncentrēta visa Latvijas nesenā vēsture.

Tiem, kas skatoties filmu, ar pirkstu velk līdzi vēstures grāmatā, nevajag saspringt. Pilnīgs dokumentālisms nebija "Sapņu komandas" veidotāju mērķis un tāds arī nav spēlfilmu uzdevums. Ik pa reizei kadros redzamās MK kāpnes bija gatavas tikai 1938.gadā, bet filma ir par 1935.gadu. No Kauņas līdz Ženēvai pat tagad ar vilcienu diennakts laikā nevar aizbraukt, kur nu vēl 1935.gadā. Treneri gar laukumu sāka staigāt salīdzinoši nesen, līdz tam bija "pielīmēti" soliņam, un par brīvkustībām draudēja pat tehniskā piezīme.

Treneris Jānis Rimbenieks izdarījis milzu darbu, lai septiņas komandas sagatavotu pirmskara basketbolam, taču puiši rādīja arī ko jaunāku, kā spēlēja 1935.gadā. Nav tik vienkārši pārmācīt, teiksim, Mārci Manjakovu vai Viktoru Elleru, kas basketbolā trenējušies ne vienu vien gadu, toties tieši viņi varēja "iegriezt" vajadzīgās kombinācijas. Kaut trīsdesmito gadu basketbols filmā nebija pašmērķis, tomēr daži tā laikmeta būtiski elementi palika – centra bumbas izspēle pēc katra gūtā groza, uzbrukumu varēja vērpt bezgalīgi, jo tam nebija atvēlētas tikai 24 sekundes. Bija arī soda metieni no apakšas Meldera/Poča izpildījumā – tā gandrīz 30 gadus vēlāk vēl meta arī leģendārais Jānis Krūmiņš. Bet par blices labo basketbolisko meistarību liecina izšķirošais metiens US – ASK spēlē – redzama pilna bumbas lidojuma trajektorija. Nieks, ka tas devies rokā tikai ar kādu 20.dubli. Lūk, vēl viens iemesls, kāpēc Andrejs Ēķis atzīst, ka otrreiz pie šādas filmas diez vai būtu ķēries. Tiesa, tobrīd viņš vēl nezināja, kādas ovācijas būs pirmizrādē.

Šo filmu treneriem un ne tikai basketbola, tagad būtu ieteicams rādīt pirmā treniņa vietā. Bet pēdējo kadrus par šīs komandas vīru likteņiem - arī ārzemniekiem. Varbūt tad labāk sapratīs, kas notika ar Latviju, kad divi diktatori centās sadalīt Eiropu.

Basketbolistu panākums ievadīja vēl vienu būtisku niansi. Latvijas sūtnis Šveicē tad rakstīja: "Ko Latvijas brīvvalsts diplomāti Ženēvā sasnieguši 15 gados, to jūs pārsniedzāt dažās dienās." Tagad to saprot visi , tāpēc arī valsts budžetā sportam tiek atvēlēts savs rieciens. Tas bija un būs arī kino. Ne tikai tāpēc vien, ka pirmizrādē bija klāt Raivis Dzintars un Imants Parādnieks.

P.S. Filmas sakarā negaidīta tikšanās bijusi Andreja Krisona lomas atveidotājam Gintam Andžānam. Bet par to vairāk LR-1 raidījumā "Piespēle" 25.novembrī 18:00.