Filmas recenzija: 'Anna Kareņina' krāšņā bilžu grāmatā  (83)

Vērtējums:

Raits ne pirmo reizi ķēries pie klasiska romāna ekranizācijas, iepriekš viņš radījis vizuāli izsmalcinātu Džeinas Ostinas mīlas stāsta "Lepnums un aizspriedumi" versiju, kurā galveno lomu, tāpat kā "Annā Kareņinā", spēlē Keira Naitlija - britu aktrise, kura nenoliedzami ir ārkārtīgi piemērota aristokrātisku skaistuļu lomām. Tieši Raita pozitīvā pieredze ar citiem literāriem darbiem, liek bez liela sarūgtinājuma pieņemt, ka filma ietilpīgajam krievu klasikas romānam ar apjomīgo varoņu skaitu kalpo vien kā brīnišķa ilustrācija, bet Tolstoja attēlotās pasaules pārzināšana filmai sniedz pavisam citu dimensiju, kas ļauj pilnasinīgi saprast smalkās tēlu attiecību nianses.

Tomēr pat tad, ja stāsts par Kareņinu nav tuvs un pazīstams, filmu var izbaudīt kā krāšņu notikumu karuseli ar atjautīgas asociāciju spēles elementiem. Ne velti kinolentes kontā iekritusi "Oskara" nominācija par labāko māksliniecisko noformējumu.

Īpaši dinamiska un aizraujoša ir filmas pirmā puse, kura ar savu ritmu nevilcinoties ierauj skatītāju notikumu virpulī. "Annas Kareņinas" horeogrāfija, kuras ietvaros ap centrālajiem filmas varoņiem nepārtraukti norit dzīvīga un dejiski viegla darbība, rada sajūtu, ka uz ekrāna vērojams krāšņs mūzikls, kas savā dinamikā nedaudz atgādina Baza Lurmena "Mulenrūžu".

Tik pat precīzi vienotā ritmā, kādā filmas sākumā krāšņajos tērpos tiek ieģērbti stāsta centrālie tēli, mainās arī apkārt esošās dekorācijas. Šis teju mehāniskais kustību saskaņojums lieliski manifestē Raita konceptīvo ideju par izrādes sabiedrību. Turklāt filmā, kuras darbība lielākoties ierobežota ar fizikālu teātra telpu – skatuvi, kulisēm un skatītāju zāli ar ložām, labi jūtams, ka izrāde turpinās arī atrodoties ārpus dekorācijām. Pat tad, kad tēli nonāk radītā teātra aizkulisēs vai atrodas skatītāju zālē nav iespējams izbēgt no zīmīgiem skatieniem un sociālo noteikumu diktāta, kura pārkāpšana nozīmē izslēgšanu no sabiedrības spēlītēm.

Filmas vidū gan uzveduma dinamika manāmi izsīkst, zūd varoņu savstarpējo attiecību ritmiskums, līdz ar to, dodot Annas un Vronska attiecību attīstībai salīdzinoši vienmuļu noskaņu. Šī attālināšanās no publiskās izrādes, soli pa solim ved Kareņinu līdz neprātam un traģiskajām romāna beigām.

Tieši teatrālās sabiedrības aspekts ir tas, kas definējis filmas tēlus. Naitlijas Anna iesaistoties attiecībās ar jauno oficieri Vronski, labi apzinās, kādā spēlē piedalās, turklāt ir skaidrs, ka viņai patīk šī publiskā rotaļa. Skatoties uz Āronu Teiloru-Džonsonu iesākumā grūti noticēt, ka viņš ar savām bērnišķīgi blondajām matu lokām un lielajām zilajām acīm varētu būt piemērots Vronska lomai. Tomēr jāatzīst, ka filmas laikā viņa infantilais tēls ir neizskaidrojami simpātisks savā uzstājīgajā vēlmē iegūt to, ko viņš vēlas, kā arī nesapratnē, kā ar jauniegūto rotaļlietu apieties.

Centrālajā mīlas trīsstūrī tik pat iemīlams izdevies Džūda Lova Kareņins, kurš zināmā mērā šķiet naivs savā nespējā orientēties sabiedrības rotaļās, bet neskatoties uz izteikto mietpilsoniskumu brīžiem pauž teju tēvišķas rūpes par savas ģimenes locekļu labklājību.

Tāpat kā romānā, pretstats publiskajām rotaļām un Kareņinu – Vronska attiecību trīsstūrim ir Levina un Kitijas mīlas stāsts. Tajā par galveno veiksmes atslēgu kalpo spēja pamest spēles sabiedrību, un iziet ārpus tās apdzīvotā teātra. Levina izvēle doties atpakaļ uz savu lauku saimniecību ļauj viņam pārkāpt izrādes nosacītības robežas un nonākt pavisam īstās, piesnigušās Krievijas ārēs. Vēlāk filmā šīs pašas stāsta līnijas ietvaros skatītājiem ir iespēja redzēt arī nu jau par Raita firmas zīmi kļuvušās ainas ar pļavām, kurās miglai viegli kliedējot saules gaismu, risinās romantiskākās filmas epizodes.

"Annas Kareņinas" galvenais trumpis ir režisora smalki veidotais un patiesi skaistais stāsta izpildījums, kurā katrs kadrējums ietver sevī teju glezniecisku potenciālu. Filmai neiztrūkst arī simbolisku dziļumu, kuri slēpjas vizuālās niansēs. Protams, stāstā neiztikt arī bez krieviska kiča – tautas mūzikas instrumentiem, skābu kāpostu zupas un puķainiem lakatiem. Tomēr šie akcenti turas gaumes robežās. Cieņu izpelnās arī kinolentes masu skatos fonā skanošā krievu valoda, kas pārmaiņas pēc salīdzinājumā ar citām Rietumu filmām, tiešām izklausās pēc krievu valodas. Bet slāviskie akcenti muzikālajā skanējumā sniedz darbam apburošo ritmu un papildina emocionālo dimensiju.