Hičkoka ieradumi un dīvainības: Top7  (10)

Kino vēsturē uz mūžīgiem laikiem ir iegājuši vairāki viņa radīti principi, piemēram, kadrējuma, rakursu un gaismu novietojuma izvēle, kas filmu sižetus padarīja daudz dzīvākus un skatītājus šokējošākus.

Portāls "Delfi" piedāvā iepazīties ar septiņiem dažādiem faktiem, kas ļauj nedaudz vairāk iepazīt Hičkoku un izprast viņa filmas:

Hičkoks Londonas filmu studijās karjeru uzsāka divdesmit divu gadu vecumā kā filmu titru zīmētājs.

Pāris gadu laikā viņš iemantoja cieņu kā talantīgs mākslinieks, kuram režisori dažkārt nekautrējās pat pajautāt padomus. Viņš vienmēr spēja ieteikt labākos rakursus un dažādus efektus, kas attēlu varētu padarīt vēl iespaidīgāku.

Divdesmit piecu gadu vecumā viņš pēkšņi saņēma iespēju režisēt savu pirmo filmu, jo saslima filmas "Always Tell Your Wife" režisors. Viņš arī jauno censoni ieteica sava darba turpināšanai.

Redzot viņa spējas, studija viņu noalgoja filmas "Number 13" filmēšanai. Studijas bankrota dēļ tā netika pabeigta, bet jau drīz vien viņu piesaistīja citas filmas "The Pleasure Garden". Tā bija ļoti populāra, un kopš tā laika Hičkoka slava tikai auga.

Kopš 1938. gada filmas "Lēdija pazūd" Hičkoks ir redzams visās savās filmās. Viņš parasti filmējās vai nu speciāli nostājoties kameras priekšā un uzrunājot skatītāju vai īslaicīgi parādoties kadra fonā. Piemēram, filmā "Lēdija pazūd" viņš redzams kā vīrs, kas iet pa Londonas vilcienu stacijas platformu.

Ar laiku ģeniālais režisors savas parādīšanās aizvien vairāk ieplānoja filmu pirmajās minūtēs. Hičkoks apzinājās, ka skatītāji viņa uznācienu jau gaida, tāpēc nevēlējās novērst viņu uzmanību no filmas sižeta.

Viņš nemainīgi no savas lomas kā filmās, tā dzīvē vienmēr bija ģērbies formāli - uzvalkā, ādas kurpēs un gaišā kreklā.

Lai gan Hičkoks mīlēja publicitāti, režisoram patika uzturēt nelielu noslēpumainību it visā, ko viņš darīja. Tā, piemēram, lielā daļā filmu no viņa ir redzama tikai ēna vai siluets aiz stikla vai auduma (kas arī skaitās viņa uznāciens).

Arī slavenais Hičkoka profils ir kļuvis par vispārzināmu un vienlaikus noslēpumainu režisora simbolu. Tas gan sākotnēji nebija radīts kādas konkrētas filmas nolūkiem, bet kā Ziemassvētku kartiņas dizains, ko viņš izsūtījis tuvākajiem draugiem.

Kā visiem leģendāriem māksliniekiem, arī Hičkokam ir savs oriģinālais rokraksts. Viena no raksturīgākajām viņa filmu iezīmēm ir ārkārtīgi izteiksmīgās un dažādās ēnas, kas filmas sižetam deva papildus spriedzi un neziņu. Ēnas dažkārt bija redzamas pat filmu titros.

Hičkoka filmās īpaša nozīme ir arī vannas istabām - tās var būt gan sižeta galvenā norises vieta, gan slēpšanās vai kaislīgu mīlas ainu uzņemšanas laukums.

Tāpat viņa filmās tipiski ir atsaukties uz kādu "nepareizo cilvēku" vai "sajaukto identitāti".

Savukārt par vienu no lielākajām dīvainībām uzskata mākslinieka aizraušanos ar matiem - parūkām, matu šķipsnām un dažādām frizūrām viņa filmās vienmēr ir pievērsta īpaša uzmanība. Jāatzīmē, ka lielākā daļa viņa filmās spēlējošo aktrišu bija blondīnes.

Lai panāktu sev raksturīgo rokrakstu, filmēšanas laukumā vienmēr valdīja barga stingrība. Turklāt viņam patika kontrolēt visu - gan skatītājiem redzamo, gan neredzamo daļu.

Tā, piemēram, režisors necieta filmu uzņemšanu ārpus studijas, jo tādos gadījumos viņš nespēja ietekmēt gaismas, ēnas un dabas kaprīzes.

Lai viņam nebūtu jāapmāca nepieredzējuši aktieri, kā arī skatītājiem nebūtu jāpierod pie jauniem tēliem, Hičkokam patika izmantot jau slavenus aktierus. Tāpat Hičkoks ilgstoši sadarbojās ar vienu un to pašu montāžistu Džordžu Tomasini, komponistu Bernardu Hermani, kostīmu mākslinieci Edīti Hedu un kinematogrāfu Robertu Burksu.

Tāpat visi studijā esošie zināja, ka nekad nevajag stāvēt aiz režisora krēsla. Tie, kas to nezināja, varēja saņemt belzienu ar zīmuli, blociņu vai pat krūzīti, jo Hičkokam bija paradums sev nevajadzīgās lietas neskatoties sviest sev pār plecu.

Neilgi pēc savas karjeras sākuma viņš apprecēja tikai vienu dienu jaunāko Almu Revilli.

Gan garumā, gan platumā Alfrēds Hičkoks salīdzinājumā ar savu sieviņu bija milzis. Viņu attiecības bijušas ļoti tuvas, taču, kad Alma palikusi stāvoklī, Hičkoks uz viņu nav spējis pat paskatīties. Iespējams, tieši tādēļ pēc meitas Patrīcijas piedzimšanas pāris vairāk bērnus tā arī nav vēlējies.

Lai gan arī Hičkoka sieva debitēja kino kā režisore, lielāko dzīves daļu viņa pavadīja palīdzot veidot sava vīra slavenās filmas.

Lai gan nominēts pat vairākkārt, Hičkoks tā arī nekad nesaņēma "Oskaru" par labāko režiju. Tā vietā viņš 1967. gada Amerikas Kinoakadēmijas balvas pasniegšanas ceremonijā saņēma Irvina Tālberga piemiņas balvu.

Šīs balvas saņemšana ir iegājusi "Oskara" ceremoniju vēsturē, jo tās laikā slavenais režisors teica pašu īsāko pateicības runu: "Paldies!"

Pāris mēnešus pirms savas nāves 1980. gada nogalē viņš ieguva arī Lielbritānijas goda bruņinieka titulu.