dzefirelli
Otrdien, 12. februārī 90 gadu jubileju atzīmē izcilais režisors un politiķis Franko Dzefirelli – pirmais itālis, kuru Anglijas karaliene iecēlusi bruņinieka kārtā un drosmīgs mākslinieks, kurš, nu jau bijušajam Romas pāvestam Benediktam XVI, piedāvājies kļūt par imidža konsultantu un pozitīva katoļu baznīcas tēla veidotāju.

Režisora radošajā biogrāfijā ir gan vērienīgas kostīmfilmas, biogrāfiskas fantāzijas un kinovēsturē ierakstītas Šekspīra lugu ekranizācijas, gan virkne izcilu operas izrāžu un operfilmu – ne velti Dzefirelli tiek dēvēts par 20. gadsimta labāko operfilmu režisoru.

Godinot cienījamā režisora apaļo jubileju piedāvājam septiņu viņa zināmāko filmu sarakstu, kas noteikti būtu jāredz īstam ikvienam itāļu kino cienītājam.

Spītnieces savaldīšana

Foto: Publicitātes foto
1967. gadā pie skatītājiem nonāca Franko Dzefirelli veidota Šekspīra "Spītnieces savaldīšanas" kino versija, kas joprojām ir viena no visu laiku populārākajām šīs lugas lielā ekrāna adaptācijām.

Sākotnēji Katarinas un Petručo lomas bija paredzēta itāļu aktieriem Sofijai Lorēnai un Marčello Mastrojani, taču režisora izvēla bija – Holivuda – Elizabete Teilore un Ričards Bērtons.

"Spītnieces savaldīšana" 1960. gadu nogalē bija grāvējs. Noteikti, pateicoties arī abiem galveno varoņu atveidotājiem, kuri tobrīd bija ne tikai spožākais ekrāna pāris, bet arī skandalozākie lauleņi Holivudā, kuru attiecības bija publiski nosodījis pat Vatikāns.

Paralēli "Spītnieces savaldīšanas" uzņemšanai tapa vienīgā Dzefirelli dokumentālā filma "Florence: Days of Destruction" - par 1966. gada plūdiem Florencē un to postījumiem vēsturiskajā pilsēta. Turklāt filmā redzamie kadri ir vienīgās zināmās kino liecības no dabas stihijas.

Filmas tekstu, darba apvienošanas kārtībā, paralēli "Spītnieces savaldīšanas" filmēšanai, itāļu un angļu valodās ierunājis aktieris Ričards Bērtons.

Romeo un Džuljeta

Foto: Publicitātes foto
Gadu pēc "Spītnieces savaldīšanas" pirmizrādi piedzīvoja vēl viena Šekspīra lugas adaptācija lielajam ekrānam – 1968. gada "Romeo un Džuljeta" nereti tiek uzskatīta par Franko Dzefirelli izcilāko filmu. Šoreiz režisors neizvēlējās aktierus ar ievērojamu privātās dzīves un panākumu bagāžu, bet pavisam jauniņos Leonardu Vaitingu un Olīviju Hasiju, lai maksimāli pietuvotos Šekspīra aprakstīto varoņu reālajam vecumam. Tobrīd 15 gadus veco nākamo Džuljetu – Olīviju Hasiju, Džefirelli izvēlējās no aptuveni 500 šīs romantiskās lomas kārotājām, ievērojot viņas dabisko skaistumu un skatuvisko talantu.

Filma, līdzīgi kā 30 gadus vēlāk tapusī mūsdienīgotā Baza Lurmena "Romeo + Juliet", kļuva par absolūtu jauniešu kulta filmu. Turklāt 90. gadu filmas beigu titru dziesmas "Exit Music"autors Toms Jorks no "Radiohead" atzinis, ka ietekmējies no 60. gadu Dzefirelli filmas.

Darbs Olīvijai Hasijai pie Dzefirelli izrādījās liktenīgs. Viņa līdz šim nospēlējusi vairāk nekā 40 lomas, tomēr kinovēsturē ierakstīta kā jauniņā Džuljeta. Vēlāk 1970. gados Hasija pie Dzefirelli nospēlēja vēl vienu zīmīgu lomu – TV filmā "Jēzus no Nācaretes" viņai tika uzticēta Marijas, Jēzus mātes loma.

Dzefirelli "Romeo un Džuljeta" saņēma četras "Oskara" nominācijas, tai skaitā arī galvenajā kategorijā kā labākā filma, bet pats Dzefirelli kā labākais režisors. Tiesa, filma saņēma zeltītās statuetes tikai divās tehniskajās kategorijās.

Brālis Saule, Māsa Mēness

Foto: Publicitātes foto
Itālis un pārliecināts katolis, Franko Dzefirelli 1970. gadu sākumā uzņēma filmu "Brālis Saule, Māsa Mēness" - biogrāfisku stāstu par Svēto Asīzes Francisku – vienu no ievērojamākajiem Viduslaiku svētajiem. Filma aizved uz 12. gadsmita Itāliju un gleznainā, simboliem piepildītā kinodarbā stāsta par turīgas dzimtas atvasi Džovanni Frančesko di Bernardone, kurš atsakās no pasaulīgajiem labumiem, lai kalpotu Dievam un trūkumā mācītos pazemību, pieticību un mīlestību.

Taču filma ir ne tikai cilvēcisks stāsts par kanonizētu, tālu un svētu personību, tās noskaņa lielā mērā sasaucas ar tobrīd pasaulē valdošo puķu bērnu subkultūru. Īpašu popularitāti izpelnījās skotu folk-dziesminieka Donavana romantiskās un maigās dziesmas filmas skaņu celiņam. Jāpiebilst, ka šī filma neizpelnījās 20. gadsimta franciskāņu ordeņa atzinību, tā pārstāvji Frančesko, kuru filmā atveido aktieris Graiems Folkners, kritizējuši un nosaukuši par "kaut kādu hipiju". Savukārt Dzefirelli paudis pārliecību, ka mūsdienu franciskāņi ir tālu no viņu dibinātāja personības un ideāliem.

Jēzus no Nācaretes

Iespējams, pats populārākais un visvairāk demonstrētais Dzefirelli kinodarbs ir 1977. gadā tapusī sešu stundu garā TV filma "Jēzus no Nācaretes", kas vairākkārt Lieldienu laikā rādīta arī Latvijas Televīzijā.

Filma detalizēti ataino Jaunās derības evanģēlijos balstīto Jēzus Kristus dzīvesstāstu no nākšanas pasaulē līdz pat Krustā sišanai un Augšāmcelšanās brīnumam. Tā uzņemta Marokā, Tunisijā un Meksikā.

Kā atzinis pats Dzefirelli, veidojot filmu, viņam bijusi iespēja pietuvoties šī stāsta brīnumam un tas ir viens no nozīmīgākajiem posmiem viņa dzīvē. Režisors pastiprināti studējis Svētos rakstus un no jauna izpratis bērnībā gūto ticības mācību. Jāpiebilst, ka filmā viņš vairījies tieši atveidot Kristus veiktos brīnumus, kā arī tik svarīgo augšāmcelšanās ainu, acīmredzot saglabājot bijību un cieņu pret šiem neparastajiem un svētajiem mirkļiem.

Jāpiezīmē, ka kritiku un nosodījumu par zaimošanu no dažādām reliģiskām organizācijām Dzefirelli kristietības tēliem veltītās filmas piedzīvoja 1990. gadu nogalē, kad režisors beidzot publiski atzina, ka ir homoseksuāls. Savukārt geju kopienas pārstāvji režisoram pārmet pārlieko katoļu baznīcas aizstāvību.

Traviata

Nozīmīgāko daļu Franko Dzefirelli radošajā mūžā ieņem operu iestudējumi un operfilmas. Cienījamā vecuma režisora iestudētās izrādes joprojām dzīvo uz labāko Eiropas operanamu skatuvēm. Viņa veidoto operas izrāžu un operfilmu vidū ir gan Bizē "Karmena" gan Pučini "Bohēma" un "Toska", gan Mocarta "Dons Žuans", Verdi "Aīda" un virkne citu klasikas darbu. Tomēr no viņa operfilmām jāizceļ 1983. gadā tapušais Džuzepes Verdi "Traviatas" ekrāna variants ar Dzefirelli iecienītajiem dziedātājiem Plasido Domingo un Terēzu Stratas Alfredo un Violetas lomās.

Grezniem kostīmiem un vērienīgiem masu skatiem pārpilnajā kino-operā emocionāli un intīmi tika izdzīvots labi pazīstamais "Kamēliju dāmas" stāsts, atnesot cildinošas kritiķu atsauksmes, publikas mīlestību un vairākas "Oskara", "Zelta globusa" un BAFTA balvu nominācijas un uzvaras.

"Traviata" spilgti demonstrē Dzefirelli kunga mākslinieka un režisora talantu. Viņa darbs ir grezns, bet nav nervozs vai nomācošs. Tas, iespējams, tādēļ, ka izšķirošajos brīžos tiek piedāvātas detaļas, kas atgādina, ka, lai cik uz ekrāna notiekošais būtu reālistisks, tā tomēr nav dzīve, bet grandioza teātra pieredze. To nedrīkst palaist garām," tā pēc operfilmas pirmizrādes rakstīja 1983. gadā rakstīja "NewYork Times", saucot to par triumfālu un žilbinošu.

Jāpiebilst, ka īpašu popularitāti operfilma piedzīvoja bijušajā Padomju savienībā, jo tajā vienā no balles epizodēm solo numuru izpilda tā laika vadošie Maskavas Lielā teātra solisti Jekaterina Maksimova un Vladimirs Vasiļjevs.

Tēja ar Musolini

Foto: Publicitātes foto
Daļēji autobiogrāfiskā 1999. gadā tapusī filma "Tēja ar Musolini" ataino Itāliju 1930. gadu vidū, laiku, kad tuvojas Otrais pasaules karš. Centrālais tēls – puisēns Luka ir kāda itāļu uzņēmēja ārlaulības dēls, ko audzina "Skorpioni" - šerpu angļu dāmu kompānija. (arī pats Dzefirelli ir ārlaulībā dzimis bērns, kā dēļ savas dzīves pirmajos gados ir cietis un arī viņu pēc mātes nāves audzinājušas Itālijas britu kopienas sievietes). Taču īsta, neparasta draudzība izveidojas ar ebreju izcelsmes amerikāņu bagātnieci Elzu, kuras lomā filmā redzama mūžam jaunā popdziedātāja Šēra.

Tomēr šīs sirsnīgo notikumu fonā risinās iespaidīgi vēsturiski notikumi, Musolīni fašistiskais režīms pieņemas spēkā un nežēlīgajās kara spēlēs tiek iesaistīti visi galvenie varoņi.

Kallasa mūžīgi mūžos

Foto: Publicitātes attēli
Līdz šim pēdējā Dzefirelli pilnmetrāžas mākslas filma ir 2002. gadā Parīzē pirmizrādi piedzīvojusī "Kallasa mūžīgi mūžos". Tā ir veltījums Franko Dzefirelli tuvai draudzenei, operas dīvai Marijai Kallasai, kura bija dziedājusi galvenās lomas Dzefirelli iestudētajās operas izrādēs "Toska", "Norma" un "Traviata". Tiesa, filma tikai daļēji ir biogrāfisks stāsts, drīzāk tā ir īpatnēja, romantiska fantāzija par pēdējo dižās dīvas dzīves gadu, kad viņa, jau ar zudušu balss spožumu, piekrīt piedalīties operfilmas "Karmena" ierakstā un dziedāt pati uz savas balss fonogrammas.

Operas zvaigznes Kallasas mūža un karjeras norietu filmā spoži atveidoja franču aktrise Fanija Ardāna saspēlē ar ne mazāk spožo Džeremiju Aironsu menedžera Lerija Kellija lomā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!