Filmas recenzija: 19. gadsimta pasaka. Lielās cerības  (19)

Vērtējums:

Tāpat kā Dikensa romāns, arī filma lineāri ļauj sekot līdzi jauna zēna – Pipa - avantūriskajiem piedzīvojumiem, kuru ietvaros viņam ir izdevība no vienkārša kalēja amata perspektīvām pakāpties pa sociālajām kāpnēm, kļūstot par turīgu džentlmeni. Tomēr, kas viegli nāk, tik pat viegli mēdz pazust, nesot līdzi mācību jaunajam censonim. Protams, "Lielās cerības" neiztiek arī bez mīlas stāsta līnijas.

Ņūelam, starp kura kino darbiem atrodama arī tāda romantiskā klasika kā "Četras kāzas un vienas bēres", filmā lieliski izdevies saglabāt Dikensa izveidoto, visnotaļ labdabīgo, cilvēcisko dimensiju. Tā piedēvējama teju visiem cieši savītajiem romāna varoņiem, tomēr neslēpj norādes, ka visa šī sasaistītā sabiedrība kopīgi, lai gan negribēti, tomēr veido netīkamu kombināciju. Ne velti filmas laikā daļa no tēliem uzsvērti atkārto frāzi "mani par tādu radīja".

Šī, tāpat kā citas britu sabiedriskās televīzijas BBC paspārnē veidotās filmas, kurās ekranizēti britu klasiskās literatūras stūrakmeņi, piemēram, 2011. gada "Džeinas Eiras" ekranizācija, nav mēģinājums modernizēt 19. gadsimta stāstus, bet rekonstruēt tos atbilstīgi laikmetam. Līdz ar to "Lielajās cerībās" neiztrūkst tā laika modei – gotikai - raksturīgo tumšo un noslēpumaino piļu un mīklainu tēlu. Viens no tādiem ir Helēnas Bonemas Kārteres kārtējā, visnotaļ ekscentriskā varone, kura slēpjas no saules un patstāvīgi velkā apputējušu kāzu kleitu.

Sava vieta filmas vizuālajā izpildījumā atvēlēta arī Anglijas pielijušajām un miglainajām pļavām un akmeņainajām pludmalēm, kas padara "Lielās cerības" par skaistu, tomēr jau pierastu klasikas ekranizāciju, kas ieturēta labākajās un iedomām par laikmetu atbilstošākajās tradīcijās. Uzspodrinātajā un romantizētājā filmas vidē neiederīgas šķiet vien tumšās, dubļainās un netīrības pilnās Londonas ielas, kurās šķietami rezonē 19. gadsimta realitātes neglītā daļa.

Līdzīgi kā 2009. gadā BBC veidotajā stāstā par britu romantisma dzejas klasiķi Džonu Kītsu filmā "Spožā zvaigzne", arī "Lielajās cerībās" izmantoti stilizēti akcenti. Kītsa biogrāfijas varoņu ietērpi savā krāšņumā ne tik daudz sasaucās ar gadsimta smalki greznotajām kleitām, bet izcēlās ar spilgtajām, laikmeta atveidei neierastajām krāsām. Arī šoreiz filmas tērpos skatāms ne tikai kostīmdrāmām raksturīgais greznums. Tie kalpo par stāsta varoņu sabiedriskā tēla atspulgu, sasaucoties ar 19. gadsimta "izrādes sabiedrības" koncepciju. Tā īpaši labi atspoguļojas Londonas jauno džentelmeņu klubā, kura pārstāvju iedomība ieguvusi metaforisku salīdzinājumu ar "gaiļiem". Uz to nekļūdīgi norāda ne tikai jaunskungu uzvedība, bet arī viņu sekstēm līdzīgi veidotās frizūras ar košajiem akcentiem. Bet paša Pipa pirmais džentelmeņa ietērps – balts drēbju komplekts, kas ātri tiek sasmērēts Londonas dubļos – neviļus rada asociācijas ar angļu dendija Oskara Vailda radīto Dorianu Greju.

"Lielo cerību" ekranizācija savā ziņā sasaucas ar paša romāna saturu, līdz galam nepiepildot uz to liktās cerības. Tomēr filma patiks 19. gadsimta literatūras un kostīmdrāmu cienītājiem, piedāvājot interesantus akcentus skatījumam uz Dikensa aprakstīto sabiedrību.