Uz viena plaukta ar Vorholu. Top filma par Viju Celmiņu  (2)

"Domāju, tas būs fantastisks notikums, ka šīs mākslinieces darbi beidzot būs skatāmi un baudāmi Rīgā. Tā kā viņa ir labi pazīstama citur pasaulē, bet diemžēl ne pie mums, radās doma, ka būtu svētīgi izveidot lielāku un foršāku ieskatu viņas personībā un darbos," par idejas aizmetni veidot Vijai Celmiņai veltītu dokumentālu filmu, kam vajadzētu būt gatavai šoruden, stāsta "Jura Podnieka studijas" vadītāja un topošās filmas producente Antra Cilinska, piebilstot: "Pamazām, pamazām viss notiek. Nezinu, kā tas beigsies, taču iesākums ir, sēklas naudiņu esam dabūjuši, tādēļ ļoti ceru, ka varēsim turpināt."

Ar latvietes pamatīgumu pa dārzu, virtuvi un darbnīcu

Pirmajā braucienā filmas veidotāju uzdevums bija nodibināt attiecības ar Viju, jo, kā akcentē Antra, lai veidotu filmu par cilvēku, sapratnei un uzticībai jābūt no abām pusēm. Tagad, pēc atgriešanās no Ņujorkas, producente ir pārliecināta – tas izdevies par visiem simt divdesmit procentiem. "Vija Celmiņa bija ļoti atsaucīga!

Viņa ir fantastisks tēls ar visu savu iekšējo pretrunību, vienā brīdī sakot – ā, nē, vēl neesmu tik veca, lai par mani veidotu filmu, un negribu, ka par mani veido filmu, bet tajā pašā laikā viņa mūs uzņēma ļoti sirsnīgi un uzticēja savu dzīvesstāstu."

Sarunas gaitā Antra Cilinska ik pa brīdim akcentē – mums ir ļoti svarīgi saprast, ka Vijas Celmiņas vārds mūsdienu Rietumu pasaules mākslā un kultūrā ir ļoti nozīmīgs: ne velti latviešu mākslinieces darbi bijuši izstādīti "Metropolitan" Mākslas muzejā, gan Teita galerijā Londonā, gan Modernās mākslas muzejā, kur tie apskatāmi joprojām.

Producente bilst: "Neapšaubāmi, mēs varam lepoties ar viņas latvisko izcelsmi, par kuru māksliniecei arī ir ļoti brīnišķīgi un interesanti stāsti! Ierodoties Amerikā, tēvs ģimeni aizveda uz štatu, kur it kā nekas nenotiek, jo domāja, ka tur būs mierīgāk... Taču nekā! Iedomājieties: sešdesmitie gadi, Kalifornija ar visu, kas tur tolaik varēja būt – visas iespējamās revolūcijas, "puķu bērni" un kustības... Ar to Vija ir uzaugusi, tā viņas dzīves un mākslas uztvere ir veidojusies, un tas ir tas, ko savā filmā vēlamies parādīt – kā Vija, dzīvojot šajā vidē, ir veidojusi savu mākslu un dzīvi un kā tas iederas šodienas kontekstā."

"Vorhols ir pārāk sacelts debesīs!"

Kopā ar Viju Celmiņu filmas veidotāji paviesojās Modernās mākslas muzejā, kas atrodas stundas braucienā no Ņujorkas. Atminoties šo braucienu, producente smej, ka mākslinieces komentāri par izstādē apskatāmajiem darbiem arī bijuši ko vērts, tostarp par Endiju Vorholu, par kuru Celmiņa teikusi: o, es nezinu, manuprāt, Vorhols ir pārāk sacelts debesīs!

"Savukārt kādā Ņujorkas galerijā Vorhola darbi ir pie vienas sienas, Vijas darbi – pie otras. Nu, ir tas līmenis un latiņa... Un tas viņas latvieša pamatīgums brīžiem arī nāk ārā."

To sakot, Antra akcentē – savu latvisko izcelsmi Vija Celmiņa nekad nav noliegusi, lai gan sarunās teic, ka ir amerikāniete. "Protams, tur viņa nodzīvojusi visu apzinīgo mūžu, uzaugusi ar to kultūru un dzīvi. Taču savu latvietību viņa nenoliedz, un tas jūtams arī brīžos, kad Vija gatavo ēdienu un aicina visus ēst – tad tas ir tā pamatīgi, tad Vija saka – es taču esmu latvieša cilvēks."

Pavērt priekškaru plašāk

Spriežam, ka plašāk Vijas Celmiņas vārds Latvijā izskanēja šogad februārī, kad presē parādījās ziņa: "Amerikā dzīvojošās latviešu gleznotājas Vijas Celmiņas 1967. gadā tapušo gleznu "Nazis un šķīvis" ("Knife and Dish") Losandželosas modernās mākslas izsolē šā gada pavasarī pārdos par 300 līdz 500 tūkstošiem ASV dolāru, un izsole notiks 19. maijā." Antra teic, ka par šo bildi zina vien to, ka tā ilgi karājusies Vijas virtuvē pie sienas, līdz kādā reizē uzdāvināta tiem cilvēkiem, kas tagad to piedāvā izsolei. "Tādēļ jau mūsu uzdevums ir pavērt vairāk priekškaru aiz tiem presē izskanējušajiem vārdiem. Viņa ir ļoti atvērta, un, neapšaubāmi, pieminēšanas vērta ir mākslinieces fantastiskā strādātgriba – ka jāstrādā, jāstrādā, jāstrādā... Jo viņas darbi aizvien ir ļoti pieprasīti."

Arī filmēšanas grupa novērtējusi, cik skrupulozi izstrādāti ir mākslinieces darbi un ka tie joprojām top, izmantojot pavisam niecīgu un strupu zīmulīti. "Domāju, ka savu uzdevumu – izveidot filmu par šo fantastisko cilvēku – izpildīsim. Mums ieplānotas vēl vairākas tikšanās, jo vienā reizē to izdarīt nevar. Bet būt kopā un komunicēt ar Viju – tā ir patiesa bauda!

Staigājot pa Ņujorku, operators māksliniecei vaicāja – kas tev šeit patīk visvairāk? Vija atbildēja, ka mēsli, kas tiek izmesti ārā un kas varētu noderēt mākslas darbiem...

Bet mākslinieks ir un paliek mākslinieks," smejas Antra, vēlreiz atminoties Vijas Celmiņas latvisko pusi un to, ka viņai ļoti patīk lauki. "Ņujorkā viņai ir mazs dārziņš, un Vija gribēja sarunāt, ka skaņu operators un operators paliek uzrakt dārziņu un ka viņa abus varētu pieņemt par mazbērniem... Teicām: kad vien vajag, lai zvana, ka esam gatavi to darīt."

Putniņu vērošana un maiju iedvesma

Izrādās, ka pirmoreiz Antra ar Viju Celmiņu sastapusies pirms daudziem gadiem, kad tika filmēta mākslinieka Ilmāra Blumberga izstāde Apvienoto Nāciju mājā Ņujorkā. "Vēl tagad atceros, kā Vija man pirmoreiz pastāstīja par putniņu vērotājiem. Klausījos ar lielu izbrīnu, kā viens cilvēks brauc pa pasauli, dodas uz džungļiem, lai kopš agra rīta vērotu sīkus, mazus putniņus. Redzot un iepazīstot Vijas darbus un viņu pašu, saproti to pamatīgumu." Stāstot par sevi, māksliniece teikusi, ka ir builder (celtnieks – latv. val.). Antra spriež – iespējams, tas ir visprecīzākais raksturojums, kā, liekot slāni uz slāņa, top mākslinieces darbi, un veidojas mākslas forma. "Vija saka – pasaulē ir tik daudz skaistu fotogrāfiju! Nu, tad viņa tās arī reproducē, atdarina, radot savus darbus."

Skatoties kādu Vijas Celmiņas darbu, Antrai Cilinskai acu priekšā parādījušās augusta debesis Latvijā, pilnas ar zvaigznēm. "Vija teica: tās nav zvaigznes, tās ir planētas! Un viņa pirms tam bija devusies uz observatoriju, lai izpētītu zvaigžņoto debesi un debesu jumu.

Vijas darbos ir bezgalīgā jūra un tuksneša plašumi, kas mākslinieci ļoti fascinē. Viņa miskastē atrod izmestas tāfelītes, kas savulaik izmantotas skolā, un izmato tās kā paraugu un iedvesmu savam darbam."

Lai pabeigtu darbu pie iecerētās portretfilmas, Vija Celmiņa šoruden plāno braukt uz Latviju, savukārt filmēšanas grupa vismaz vēl vienu reizi dosies uz Ameriku, apvienojot to ar viesošanos Meksikā – vietā, kas mākslinieci iedvesmo, jo viņai ļoti patīk senās maiju lietas – līnijas un forma, kas ir ļoti svarīga viņas darbiem. "Arī filmas valoda ir struktūra, faktūra, lietu forma, kopā ar Viju Celmiņu mēģinot šo stāstu būvēt. Jo – Vija arī haosā atradīs lietu kārtību, kas viņu uzrunās, kas būs viņas māksla. Vēlamies "pavērt" vaļā pašu mākslinieci, lai varētu baudīt viņas mākslu. Un man ļoti patika Vijas teiktais – šodien esam pieraduši, ka ikkatram darbam ir savs "mesidžs", vēstījums. Vija saka: mākslas darbam ir jārunā pašam par sevi – skaties un baudi! Ja mēs Latvijas konservatīvajam skatītājam varētu palīdzēt baudīt Vijas mākslu – tad uzdevums būtu paveikts!"