Kristīne Virsnīte vērtē BJDFF filmu 'Sarunas par nopietno'

Šoreiz BJDFF filmu "Sarunas par nopietno" vērtē televīzijas raidījuma "Māmiņu klubs" vadītāja un redaktore Kristīne Virsnīte.

Bērnu un pusaudžu stāsti, bet lielākoties tieši sajūtas ir tās, kas rezonē pēc filmas "Sarunas par nopietno" un liek noskaņoties uz vienotas nots – atmiņām par bērnību, par to, kas piedzīvots un pietrūcis, par to kā mēs visi alkstam būt mīlēti un cik daudz no gribētā mums tiek. Arī par to, kā bērnībā solāmies būt citādāki, taču pieaugot saprotam, ka esam kopējuši savu dzīvi no pieredzes ģimenē.

Filma ļoti atklāti vaicā – kam tu tici un vai tas, ko tu manifestē savā dzīvē, ir būvēts uz stingriem pamatiem? Bērni atbild uz jautājumiem, kuri mums reizēm šķiet neatbildami – kas ir mīlestība, vai Dievs ir un kā tam ticēt, kā darbojas pasaule un kas ir laimīga ģimene.

Bērnu nams un vecāku šķiršanās, patiesa draudzība un dzimšanas dienas ballītes, skumji notikumi - dzīves centrālās atmiņas. Ir brīži, kad skatoties sajūties neveikli, jo šķiet – vai tas bija jārāda. Taču tad saproti, ka tā jūties, jo sastopies ar saviem iekšējiem noslēpumiem. Būt citādākam šajā pasaulē ir nopietns uzdevums.

Raugoties atvērtām acīm, esam spējīgi apzināties, ka vienādo nav, turklāt, nekas nav tā, kā izskatās. Mirklī, kad 13 gadus vecs puisītis, kurš bēguļo no mājām un lasa Kastaņedu, paziņo, ka viss šajā pasaulē ir ilūzija un mums pašiem ir iespēja veidot savu dzīvi, saproti, ka ikviens cilvēks ir kā grāmata, kura tiek nemitīgi pārrakstīta atkarībā no tā, kam ticam un kas ir mūsu ideāli.

Ļoti vēlos, kaut šo filmu noskatītos vecāki nelielai sevis pārbaudei, lai apjaustu, vai esam mīloši pavadoņi saviem bērniem un saprastu, kā bērni mūs redz. Jo viņu pašsajūta ir atkarīga no mūsu līdzsvara un stabilitātes, no tā, cik piepildīti vai tukši esam. Noskatīties filmu vajag arī tālab, lai sajustu, vai saviem bērniem neliekam kļūt pieaugušiem pirms laika un vai vientulība, kas reizēm mūs nomāc, nepiemeklē arī mūsu bērnus.

Ik dienu varam skatīties gan greznus balagānus, gan smeldzīgu kino, taču beigās visu izšķir "patīk – nepatīk" princips. Filma "Sarunas par nopietno" sevi attaisno, ja pēc tās noskatīšanās sajūti pēcgaršu, kura liek risināt dialogu ar sevi. Pat ja visi kino kritiķi vienā balsī sauktu, ka tas ir slikts kino, bet tevi tas ir aizkustinājis, tad laiks, kas tika veltīts, lai noskatītos šo filmu, nav bijis veltīgs.

Jo mēs paši izvēlamies, kam piešķirt piecas zvaigznes. Manuprāt, šī filma ir pelnījusi, lai to skatītos arī tādēļ, ka tā atgādina – lai cik slikta vai nepareiza būtu mamma, bērns viņu tik un tā mīl. Stāsts ir par iespēju lasīt starp rindiņām un katram no mums šī starprindu nolasītā informācija atnesīs kaut ko savu. Filma "Sarunas par nopietno" ir par katru no mums un nav būtiski, kas mēs esam.