No 4. līdz 8. septembrim jau 17. reizi norisināsies Baltijas jūras dokumentālo filmu forums - starptautisks pasākums dokumentālo filmu profesionāļiem un filmu skatītājiem. Sadarbībā ar foruma veidotājiem portāls "Delfi" piedāvās filmu recenzijas, ko veidojuši Latvijā pazīstami dažādu nozaru pārstāvji - kino mīļotāji un kino eksperti.
Šoreiz filmu "Nogalināšanas anatomija" vērtē RISEBA studiju programmas "Audiovizuālā mediju māksla" radošais direktors Aigars Ceplītis.
Kipras Banka ar valsts politisko svētību nozog gandrīz pusi noguldītāju naudas un šādai rīcībai atrod maģisku vārdu - nodoklis. Pie mums valsts sponsorēts rekets ir legalizēts globālā mērogā, padarot par paraugmodeli citām valstīm, un neviens baņķieris vai politiķis, atbildīgs par bankas krīzi, netiek notiesāts. Citā pasaules malā, Islingtonā, Londonas ziemeļdaļā, "attīstītā" Eiropas valstī, policisti par pārtikas zagšanu apcietina izbadējušos bērnus, kam vecāki, zaudējuši darbu krīzes rezultātā, nav spējīgi nodrošināt elementāru iztiku. Floridā Marisai Aleksanderai piespriež divdesmit gadu cietumsodu pa viņas centieniem aizsargāt sevi un savus bērnus no psihopātiska vīra, kam patīk savu sievu šad tad iekaustīt. Vīrs staigā brīvībā un nerūpējas par bērniem! Edvarda Snoudena vai Bredlija Meninga lietas vairs pat neprasa komentārus.
Laipni lūdzam greizo spoguļu karaļvalstī, precīzāk sakot, karaļvalstīs!
Izolēti gadījumi, kāds varētu sacīt. Iespējams! Bet tikai iespējams.
Virspusēji analizējot faktus, šiem gadījumiem nav nekāda sakara ar patiesi izcilu un daudzos prestižos kinofestivālos apbalvotu amerikāņu-britu kino režisora Džošua Openheimera dokumentālo filmu "Nogalināšanas anatomija" un tajā izklāstītajiem notikumiem. Filmas galvenie varoņi ir divi bijušie gangsteri un Indonēzijas šovinistiskās paramilitārās organizācijas Pemuda Pancasila pamatlicēji - Anvars Kongo un Adi Zulkadrijs, kuri šobrīd komfortabli dzīvo Indonēzijas pilsētā Medanā un ir vietējo varas iestāžu godāti pilsoņi. Pēc 1965. gada politiskā apvērsuma, kura rezultātā tika gāzta komunistiskā valdība, viņu gangstera talantus un "radošos" veidus, kā likvidēt politiskos pretiniekus (komunistus, arodbiedrību līderus, fermerus, intelektuāļus, un ķīniešus), dedzīgi izmantoja vietējā valdība. Anvars filmā lielās, ka personīgi nogalinājis aptuveni 1000 cilvēku.
Openheimers raksturo savu filmu kā "iztēles dokumentālo kino", kas sastāv no intervijām ar slepkavām un fragmentiem no Anvara pirmās "pilnmetrāžas mākslas filmas", kurā "iemūžinātas" Anvara un viņa drauģeļu slepkavības - ļoti detalizēti, ar grafiskiem vizuālajiem risinājumiem, pašiem gangsteriem arī spēlējot galvenās upuru lomas. Rezultāts ir sirreāla un baisa kolāža cinema verite un gangster western stilā, ar dažiem šur un tur iestarpinātiem amerikāņu mūzikla elementiem (jo Anvars ir liels ASV un amerikāņu kino fans).
Filmas naratīvā struktūra nav veidota klasiskā kino stilā, kur visi dramatiskie elementi virzās uz kādu noteiktu kulmināciju. Patiesībā tā atgādina garlaicīgu un vienkāršu "ģimenes albumu", kurā katra fotogrāfija ir stāsts pats par sevi. Šāds foto albuma efekts piedod filmai zināmu meditācijas nokrāsu, mistisku un reliģisku.
Skatoties filmu un tīši piemirstot notikumu faktus un secību, pēkšņi sāc apzināties, ka šāda filmas struktūra un meditācijas efekts kalpo vienam mērķim: detaļas un notikumi ir mazāk svarīgi, nekā izjūtas, kas tos pavada. Dominē neatslābstoša un emocionāli nospiedoša sajūta, "ka nekas jau īsti nekad un nekur nav mainījies". Šī sajūta skatītājam uzbūvē ne tikai konkrēta genocīda vēsturi un kriminālas valsts arhitektūru Indonēzijā, bet, ar baismām atskāršot, kaut ko vairāk - globālu sistēmu, kas ir universāla un krimināla savā kodolā un nesodīta joprojām darbojas jebkurā valstī, arī Latvijā. Atšķirība ir tikai noziegumu intensitātē, izpildījuma kvalitātē un to raksturā.
Tāpat kā pret-poļu propagandas filmas, ko ražoja Berlīnē 1939. gadā, lai Vācija attaisnotu iebrukumu Polijā, arī tagad pasaules mediji, ar daudz modernāku tehniku, bet nebūt ne smalkāku saturu, "ražo" stāstus par ķīmisko ieroču pielietojumu Sīrijā… Stāstu izcelsme, kā bieži atzīst paši mediji, nav pārbaudīta. Un varbūt patiesībā tie tiek sagatavoti kāda Rami Abdula divistabu dzīvoklī Anglijā, bet Latvijas prese tos paklausīgi pārpublicē.
Varētu turpināt uzskaitīt šādas metaforiskas līdzības līdz pat garīgam vēmienam. Nevaru ignorēt likumsakarības starp Anvaru Kongo, Bredlija Meninga lietu, izsalkušajiem bērniem Londonas pievārtē, Kipras Banku un universāliem varas izmantošanas un cilvēku manipulācijas mehānismiem. "Nogalināšanas anatomija" vēsta par cilvēku aizraušanos ar politiku kā augstākās kvalitātes narkotiku, kā arī par varas izjūtu, kas sagroza viena indivīda psihi, bet traģiski ietekmē tūkstošiem likteņu. Savā ziņā simbolisks ir Anvara Kongo atzinums, ka marihuānas un MDMA tablešu lietošana bija slepkavības brīžu neatņemama sastāvdaļa, un politiskā un personiskā vara lemt par cilvēka likteņiem palika princeps ultimum (ultimate high).
Filmā dominējošā sajūta liek nonākt pie vēl briesmīgākas atziņas: vainīgo un atbildīgo genocīdam nav. Vismaz tie netiek meklēti, notiesāti, vai nosaukti vārdos, izņemot atsevišķos gadījumos. Ir tikai neskatāmi upuri. Skatīties "Nogalināšanas anatomiju" ir ne tikai garīgs, emocionāls, intelektuāls, un intīmi reliģisks pārdzīvojums, bet arī pienākums. Filma aicina katru sociāli atbildīgu pilsoni veikt aizlūgumu par genocīda upuriem ne tikai Indonēzijā, bet arī citās valstīs, tostarp Latvijā. Kad "Nogalināšanas anatomiju" tiek uztverta kā lūgšana, līdz kaulam kļūst saprotami kino veterāna, režisora Vernera Hercoga vārdi: "Neesmu redzējis spēcīgāku, sirreālāku un biedējošāku filmu vismaz pēdējos desmit gadus."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
