Liene Linde vērtē BJDFF filmu 'Nogalināšanas anatomija'  (1)

Šoreiz filmu "Nogalināšanas anatomija" vērtē jaunā kinorežisore Liene Linde.

"Bērni, nāciet paskatīties, kā vectētiņu spīdzina un nogalina," Anvars Kongo, sēžot televizora priekšā, sauc mazbērniem blakusistabā. Viņš ir slaiks, sirms vīrs ar gaišu dzīvespriecīgu smaidu. Viņam patīk ģērbties gaišās drānās, dažkārt dejot, iedzert vai uzsmēķēt marihuānu, un viņš dzīvo Indonēzijā, arhipelāga valstī, ko šķērso ekvators. Anvars no jaunības kaismīgi mīlējis kino. Viņš ir slavens cilvēks, kas savām rokām noslepkavojis aptuveni tūkstoti savu tautiešu. Savu iecienītāko paņēmienu – nožņaugšanu ar stiepli, jo tā sanāk mazāka "šmuce" ar kliedzieniem un asinīm, nekā sitot ar vāli – Anvars noskatījis kādā amerikāņu gangsterfilmā.

Amerikāņu režisors DžošuaOpenheimers filmu "Nogalināšanas anatomija" gatavojis kopumā desmit gadu. Šo satricinošo dokumentālā kino sensāciju Verners Hercogs, kurš kopā ar EroluMorisu ir filmas izpildproducenti, nosaucis par pavērsienu dokumentālajā kino. To ir grūti skatīties un vēl grūtāk aprakstīt – tās iecere un izpildījums vienlaikus aptver vairāku filmu tēmas. Filma iepazīstina ar vairākiem varoņiem – likumīgiem slepkavām, ar kuru palīdzību Indonēzijā pēc 1965. gada apvērsuma tika iznīcināts aptuveni miljons "komunistu" – jēdziens, kurā ērti tika ietverti režīma politiskie pretinieki, etniskie ķīnieši u.c. Šie bendes, kas patlaban iztiku pelna kā likuma akceptēti gangsteri-reketieri, joprojām ir nacionālie varoņi, kurus nevajā publisks nosodījums vai vainas apziņa par nodarīto, gluži otrādi, viņi ar piedzīvoto lepojas un par to labprāt runā. Filmas režisors sper neticamu soli un piedāvā Anvaram un viņa kolēģiem pašiem uzņemt filmu, izspēlējot pagātnes slepkavības. Rezultāts – filma "Nogalināšanas anatomija" – ir mākslas darbs, kas tālu pārsniedz dokumentālā kino robežas unveic emocionālu lobotomiju, traumējoši dziļi (gan skatītājiem, gan varoņiem) ieurbjoties slepkavas psihē.

Filmas varoņi, kuru centrā ir Anvars, paši sacer un filmējas virknē atšķirīgu nogalināšanas epizožu, uzņemot tās sevis mīlētajos amerikāņu filmu žanros – kā vesternu, filmnoirstila gangstergabalu, mūziklu. Viņi grimējas, tērpjaskliedzoši teatrālos kostīmos, maina lomas – no spīdzinātāja par upuri un otrādi. Kādas epizodes mērķiem tiek nodedzināts vesels ciems. Citā Anvaru vajāt miegā nāk mirušo gari. Agresīvākais un sociopātiskākais no kompānijas slepkavām izmanto izdevību katrā epizodē izpaust savu transvestīta dabu. Uzņemtais materiāls jau vairs pat attāli nevar tikt apzīmēts kā "groteska" vai "farss", tā drīzāk ir ilustrācija jēdzienam "sirrealitāte".

Kā uzsvēris pats Openheimers, kinoveidotāju uzdevums ir uz ekrāna radīt realitāti, kas vislabāk spētu izgaismot notiekošo. Tā vietā, lai apsēdinātu varoņus kameras priekšā un verbāli uzdotu viņiem racionāli neatbildamus jautājumus (kāpēc slepkavas dižojas ar nodarīto? kā priekšā viņi ir par to lepni? ko notikušais viņiem nozīmē? kādi viņi grib izskatīties sabiedrības acīs? kādi viņi paši izskatās savās acīs?), režisors izvēlas metodi, kas spilgtā tēlu valodā uz tiem visiem atbild. Filma līdz ar to vietām mitējas būt dokumentāla un kļūst, režisora vārdiem runājot, par sava veida halucināciju teritoriju, par drudža murgiem.

Lomu spēles un pagātnes situāciju izspēle ir viens no psihoanalīzes paņēmieniem, ar kura palīdzību režisors varoņus ievilina labprātīgā pašatmaskošanā. Filmēšanas laikā slepkavas nemitīgi diskutē par pagātni, viens otram jautā, vai tā rīkoties bija pareizi, daži sāk raizēties par to, kā skatītāji uztvers viņu darbu, cits paziņo, ka morāle ir relatīva un pieder uzvarētāju pusei.

"Nogalināšanas anatomija" lielā mērā uzšķērž arī neērto liekulības jēdzienu. Kurš ir vainīgs pie tā, ka eksistē paradokss "likumīgi slepkavas"? Kā šis jaukais, inteliģentais vectētiņš var būt masu slepkava? Vai es kā rietumnieks, sēžot ērtā kinoteātra krēslā, drīkstu par šiem cilvēkiem šausmināties, ņemot vērā austrumnieku uzskatu, ka nāve ir tikai gara atbrīvošana no fiziskā ķermeņa un fiziskajām ciešanām, kurpretim tieširietumnieki, kuru kultūra balstās grēka jēdzienā, bija tie, kas sešdesmitajos atbalstīja asiņaino Indonēzijas "jaunās kārtības" valdību, kura pret oponentiem vērsa genocīdu? Kādēļ sabiedrība Rietumos tāpat kā Austrumos bez iebildumiem spēj akceptēt morāles vakuumu?

Filma uz to daļēji atbild, pētot arī indivīda attiecības ar mākslas darbu. Kā filmas gaitā noskaidrojas, Indonēzijas sabiedrības samierināšanos ar pret "komunistiem" vērsto asinspirti faktiski veicinājusi viena vienīga filma – valdības pasūtīts propagandas darbs, kurā komunisti pastrādā dažādas zvērības pret nabaga indonēziešiem. Kā atzīst kāds no slepkavām, viņš tikai šīs filmas iespaidā neizjūtot vainas apziņu par izdarīto. Nācijas un individuālās morāles pamatā un kolektīvajā naidā ir viena vienīga filma, viens mākslas darbs.

Raudzīties slepkavu iecerētās filmas – mākslas darba tapšanā, pārrakstīšanā, papildināšanā un filmēšanā ir kails un nesaudzīgs ceļojums cilvēka prātā un rīcības motīvos. Filmas angliskais nosaukums "TheActofKilling" līdz ar to saprotams divējādi. Pirmkārt, "nogalināšana" kā fizisks un mentāls process, otrkārt, tā vienlaikus ir "nogalināšanas izspēle".

Tikai tēlu valodā ir iespējams ja ne saprast, tad vismaz mēģināt formulēt atbildes uz jautājumu, ko iesākt ar personīgo pagātni, kas pilna ar šausmām. To demonizēt vai attaisnot? Kā interpretēt vēsturisku faktu – neskaitāmu cilvēku varmācīgu nāvi? Kas definē cilvēcību? Vai morāle? Ja tā, vai cilvēce vispār eksistē un ir morāli atdalāma vienība no dzīvnieka? Kā ilustrē epizode, kurā slepkava transvestīts Hermans rij sava inscenētā upura Anvara iekšas, savukārt pēc brīža to sāk darīt arī netālu esošais pērtiķu pulciņš, - iespējams, nē, tādas cilvēces vispār nav. Tādēļ filma, kā saka režisors, nav par Indonēziju, bet gan par mums pašiem.