No 4. līdz 8. septembrim jau 17. reizi norisināsies Baltijas jūras dokumentālo filmu forums - starptautisks pasākums dokumentālo filmu profesionāļiem un filmu skatītājiem. Sadarbībā ar foruma veidotājiem portāls "Delfi" piedāvās filmu recenzijas, ko veidojuši Latvijā pazīstami dažādu nozaru pārstāvji - kino mīļotāji un kino eksperti.
Šoreiz filmu "Fasētie sapņi" vērtē VKKF direktors, gleznotājs Edgars Vērpe.
"Fasētos sapņus" skatījāmies laukos, absolūtā klusumā uz lielā ekrāna ar labu apskaņojumu – tā, kā īsti labu kino jāskatās. Neraugoties uz to, ka filma ir mazliet paredzama un ka mums ar režisori atšķiras uzskati par cilvēcisko laimi, "Fasētie sapņi" ir ļoti iespaidīgi – gan vizuāli, gan saturiski. Noskatoties filmu mana sieva ir nolēmusi atteikties no gaļas pirkšanas tirgū vai veikalā un ir apņēmusies lietot gaļu tikai tad, kad tā būs godīgi nomedīta…
Pirms pāris simtiem gadu katram pašam tiešām vajadzēja izdarīt melno darbu pārtikas sagādē. Tagad patērētājam tikai jāaiziet uz veikalu un jāizvēlas tāds vai citāds gaļas gabaliņš, daudz neprātojot, kā tas tur ir nonācis. Kad cilvēks ierauga, kā gaļas gabaliņš ir nonācis veikalā, rodas dažādas pārdomas. Godīgi sakot, nezinu, kā ir labāk – zināt vai nezināt. Pēc filmas noskatīšanās visu nakti murgoju par lielām rūpnīcām un lopu kautuvēm. Arī nākamajā dienā man bija iekšējs dialogs ar filmu par ļoti daudziem aspektiem. Cilvēks pēc būtības ir plēsoņa, viņš lieto pārtikā dzīvos organismus, ko speciāli šim nolūkam audzē.
"Fasētie sapņi" ir vizuāli ļoti bagāta filma – faktūras, ritmi, krāsas - viss ir ļoti interesanti uztaisīts. Vairāki kadri iesēdās atmiņā uz ilgu laiku – tehnoloģiska vide pasniegta mākslas fakta kvalitātē. Pēdējos divos gados šī ir kāda ceturtā reize, kad kino man mēģina parādīt, ka cilvēce savā industrializācijā un globalizācijā ir aizgājusi līdz bezjēdzībai. Redzot "Fasētos sapņus", aizdomājos, cik tomēr nehumāni visas pasaules sabiedrība izrīkojas pārtikas ieguves procesā, kā arī visu citu preču patērēšanā. Nezinu, vai kādam vispār patīk tā ārprātīgā globalizācija ražošanā. Ir milzīgs visādu bezjēdzīgu preču klāsts, bet nopirkt kaut ko kvalitatīvu ir gandrīz neiespējami. Lietu dzīves laiks ir īss un tevi ar varu padara par patērētāju. Pasaule ir pārsātināta ar precēm un mainīta arī cilvēku domāšana – uzspiežot patērēšanu, tiekam pie tās pieradināti.
Mākslas misija ir veicināt domāšanu. Šai ziņā filma savu funkciju veic pilnībā. Krāšņais un kvalitatīvais attēls ļoti rosina domāt. Varbūt esmu optimists, bet šķiet, ka pie mums Latvijā nav tik traki. No vienas puses - varam raudāt, ka esam Eiropas nomale – sēta, gar kuru parasti aug nezāles. No otras puses - cilvēkiem, kas vairāk mīl dabisko, šī ir ideāla un reti sastopama vieta. Tiem, kam nepatīk globālā industrija, te ir pilnīgi brīvas rokas attīstīt zaļās saimniecības. Nezinu gan, vai valsts ir radījusi priekšnoteikumus, lai šādas saimniecības veicinātu. Katrā ziņā ir skaidri jūtams, ka sabiedrībā ir pieprasījums – cilvēki vēlas dzīvot zaļāk, un Latvijā šādam dzīvesveidam ir lieliskas iespējas. "Fasētie sapņi" noteikti mudina attīstīties "zaļajā" virzienā. Un liek vismaz pāris dienas pārdomāt, kurp mēs visi ejam.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
