Laura Lizuma vērtē BJDFF filmu 'Tēvs'  (3)

Šoreiz filmu "Tēvs" vērtē Laura Lizuma no kinoteātra "KinoBize":

Padomju Savienības ziņnešos Vida Zenona Antonova vārds bija svešs. Izgriezts un aizmālēts cenzūras pirkstiem, bet gana plaukstošs baumu un leģendu fabrikās. Lietuviešu mafijas tēvs reiz izgrābis miljonus no valsts kabatas un lūkojis nokļūt Āfrikas plašumos, nolaupot lidmašīnu ar visiem tās pasažieriem.

Divdesmit gados sabijis piecpadsmit cietumos, Antonovs savos 70 nu vada aktīva pensionāra dzīvi pieticīgi pastorālā lauku miteklī. Miesās kuplā sieva tam vienu pēc otra dāvā dēlus un meitas, kas kā jēzusbērni guļ salmu silītēs un atvērtām mutēm klausās tēva varoņstāstos. Ceļš no Mafijas tēva līdz tēvam ģimenē bijis gana ilgs un pārdomas raisošs, starp leģendām un kriminālhronikas arhīviem meklējot fizisko cilvēku ar gana lielu garīgo potenciālu.

Plaukstās, kuras ne reizi vien rotājuši roku dzelži un ieroču stobri, Antonovs tur savu jaundzimušo dēlu un apmazgā tā nevainību. Iežņaugts laika cilpā, Antonovs sevi turpina bērnos, kas izpērkot paaudžu grēkus, iespējams, ļaus iemantot Eiropas vecākā tēva godu un pārsist vectēva 18 atvašu pulku.

Ne tikai radīšanas, bet arī audzināšanas prieks un nasta gulstas uz Vidas muskuļotajiem pleciem, dienu no dienas vadot kopā ar bērniem un mācot dzīvi – tīru un patiesu. Arī tajos retajos brīžos, kad tēvs ir viens un aiz slēgtām durvīm atjauno muskuļu masu un fiziskās spējas, Vidas domā par bērniem. Cīņa ar laiku pinas caur kadriem un domām, pinas pa kājām, bērniem skraidot ap māju un peldot vietējā dīķī, un slāpē atmiņas par noziedzīgo pagātni, dodoties misionāra cienīgas ilgmūžības virzienā. Vien lomās izspēlētajās aresta ainās, Vidas uztur dzīvas atmiņas par cietumā pavadītajiem gadiem. Bet arī tā ir tikai mācība bērniem, kas tēvā noziedznieku jau sen vairs neredz – viņš ir vecs.

Vids Antonovs reiz bijis prasmīgs ugunsdzēsējs, turējis rokā ģitāru un pasmagu svaru stieni, kaustījis boksa maisu un kārojis pēc sportista slavas, līdz apjautis savu kriminālo potenciālu un meties tajā ar visu sparu un miesām. Savukārt, par dzīvi laukos, mežā un kokos Vids sapņojis jau bērnībā, kad, lavierējot starp Šauļu kinoteātra rindā stāvošo pilsoņu kājām, lasījis zemē gulošās kapeikas kārtējām filmas „Tarzāns” seansam. Kokos kāpelējošais puskailais atradenis, kas šūpojot liānas pārlido baobabu zarus un sulodams augļus mīlinās gorillu azotē, tiktāl kļuvis par Vida elku, ka vietējo koku pazarēs drīz vien bijis manāms kāds zēns ar vareniem krūšu muskuļiem, ko māte aiz satraukuma vedusi pie ārsta bailēs par dēlā briestošo sievišķību.

Par Antonova dzīvi esot uzrakstīts pat romāns, kas cita starpā ietver dažas visai romantiskas notis, uz kurām nepārsātinot spēlē arī filmas režisors Marats Sargsjans. Pietuvojies līdz kailumam tuvu Vida dzīves takām, viņš kameru, šķiet, atstāj un aiziet, ļaujot ikdienai ritēt savu gaitu pēc saviem ieskatiem.

„Tēvs” ir ģimenes portrets, kura priekšplānā redzams tā autors un fonā satilpināta sieva un pārējā pasaule – bērni, kas noliedz zem mākslīgās bārdas paslēptā Ziemassvētku vecīša zaimus un stājas ierindā pēc neikdienišķiem našķiem. Bērni, kas līdz apnikumam priecē māti ar dziesmu par zvaigznītēm, kamēr tēvs no plīša jakas izžmiedz ūdens un pulvera paliekas.

Bez liekām klišejām un sižeta pavērsieniem Antonova stāsts ir kluss un pārsteidzoši mierpilns. Tas ir stāsts par vērtībām, izaicinājumiem, negausīgu iekāri un apbrīnojamu dzīvesgribu, kas gluži nemanot liek apšaubīt mūsu priekšstatus par dzīves pārvērtējumiem un patiesi laimīgai ģimenei piederīgo.