Izstādes recenzija: Sociālistiskās pasaules dzelzs priekškars  (2)

Iepriekšējā politiskā režīma meklējumi vizuālajos tēlos nav sveša latviešu fotogrāfijā. Tā sublimācija ir vērojama arī Arņa Balčus darbos.

Ar sociālistiskā režīma mantojumu mūsu pašu zemē pirms laika iepazīstināja arī francūzis Eriks Lusito. Interese par aizgājušo periodu, kas ir neatņemams no nācijas identitātes, ir vērojama arī citu autoru darbos. Šī tēma bieži vien uzrunā pašmāju iedzivotājus ar sentimentālu atmiņu refleksiju, bet ārzemju skatītāju ar ziņķāri par nepiedzīvoto pieredzi. Andris Kozlovskis ar šīs sērijas darbiem bija pastarpināti iepazīstinajis 2011. gada "Foto Kvartāla" izdotajā gadagrāmatā, bet nu ir pienācis brīdis plašākam "uznācienam uz skatuves".

Andra Kozlovska izmantotā infrasarkanā tehnika (fotografēšana notiek ar gaismas staru frekvenci, kas nav uztverama cilvēka acij, bet to spēj īpaši tam pielāgota tehniskā ierīce) ir radījusi attēlus, kas nav nedz klasiski melnbalti, nedz arī polihromi. Tajos dominē divi toņi - brūngani un zili. Šāda neierasta pieeja padara tieši krāsu gammu par ļoti aktīvu vēstījuma sastāvdaļu, jo konfrontē ar ierasto lietu kārtību.

Izmantotā tehnika vienlaicīgi padara dažādo valstu etnogrāfisko un kultūras slāni savstarpēji pielīdzinātu. Zināmā mēra pazūd robežu sajūta starp tām. Aiz šī krāsu slāņa atrodas sociāli orientētas "ielu" fotogrāfijas vizuālās konstrukcijas. Tikai šajā līmenī iespējams sākt apjaust aptverto valstu daudzumu. Tikai nonākot šeit, iestājoties heidegeriskajam rimtumam, atklājas metaforas un alegorijas, kuras ir vēlējies atklāt autors savā darinājumā. Šī vizuālo zīmju valoda atklāj autora nedaudz sentimentālo, bet inteliģento dabu. Tas, vai "ielu" fotogrāfija ir pietiekoši veiksmīga forma dotā vēstījuma sastādīšanai, drīzāk ir punktum jautājums, nevis patiesība.

Izstādes anotācijā Uldis Tīrons plaši apcer izstādes darbu krāsu paleti un gaismas īpatnības, turpretī - ļoti maz izsakās par pašu sociālisma pasauli vai vismaz tās attēlojumu. Arī masu mediju pārstāvjus intriģē daudziem nezināmā vai mazpazīstamā tehnika, kas pielietota darbu tapšanā. Pats autors televīzijas intervijā, skaidrojot savas tehnikas specifiku, norāda, ka tieši aiz infrasarkanās gaismas radītās estētikas slēpjas tie informatīvie slāņi, kas padara viņa fotogrāfiju, Rolāna Barta vārdiem izsakoties, "dziļdomīgāku". Šī bi-hromā attēla specifika nepalika nepamanīta arī daudziem izstādes atklāšanas apmeklētājiem. Aicināts publiski paust viedokli,fotogrāfijas pētnieks Vilnis Auziņš vērsa uzmanību, ka "autors ir pietuvojies bīstamai robežai ar krāsu spēli".

Savukārt, fotogrāfs Jānis Knāķis pauda viedokli, ka "pietrūkst karogu sarkanuma", kas ierasti raksturo sociālistisko iekārtu. Jāsaka, ka šie viedokļi tikai maigi iezīmē to lietu stāvokli, kas piemīt Andra Kozlovska darbu kolekcijai. Noteikti daudzi vērotāji, nesagaidījuši darinājuma rimtumu, ir devušies ar tā radītā strīda sajūtu iekšienē, jo nav spējuši mentāli pārvarēt attēlu krāsu-tonālo komponenti.

Veidojot savu dialogu ar auditoriju, autors nemitīgi risina jautājumus par nepieciešamo valodu, sižetu un izteiksmes līdzekļiem. Brīnišķīgs darinājums top visu iepriekšminēto priekšnosacījumu nevainojamā simbiozes risinājumā. Šoreiz tas ir tik pat smags kā savulaik sociālisma pasaules "dzelzs priekškars". Fotogrāfijai kopš deviņdesmito gadu sākuma nav svešs vēstījuma koncepcijas smagnējums. Tas gan attiecināms uz zīmju valodas komplicētību vai pašas koncepcijas sarežģītību, bet nav attiecināms uz krāsu-tonālo komponenti.

Šo viedokli visai tieši ir formulējis Latvijas sociālistiskā perioda fotogrāfijas kritiķis Sergejs Daugovišs ar vārdiem "cenšanās strādāt sarežģītās tehnikās, kas fotogrāfijai dod iespēju sacensties ar dažādiem melnbaltās un polihromās grafikas žanriem, ļoti bieži paliek vienīgi pašmērķis, kam nav ne mazākās korelācijas ar fotogrāfisko ieceri."