Režisora Andra Gaujas debija – pilnmetrāžas spēlfilma "Izlaiduma gads" – nāk klajā ļoti pateicīgos apstākļos, varētu teikt – īstajā laikā un vietā. Galvenokārt tāpēc, ka skolu jaunatne, kā rāda kinoteātru statistika, ir skaitliski liela skatītāju auditorijas daļa, bet tieši šo "mērķa grupu" Latvijas kino līdz šim nav īpaši lutinājis.
Tas ir pat dīvaini, ka Latvijas producenti neredz šajā virzienā plašu un neartu lauku, taču nākas secināt, ka spēlfilmu par skolas dzīvi, īpaši vidusskolniekiem, mums pēdējā laikā praktiski nav (skatītāju mīlētā Jāņa Norda filma "Mammu, es tevi mīlu" (2013), tāpat kā vēl pirms dažiem gadiem Unas Celmas "Kur pazudis Elvis?" (2008) gan runā par skolniekiem, taču dažus gadus jaunākiem, un skolas laikā problēmu ziņā tā ir jau gandrīz veselas paaudzes atšķirība).
Otrs iemesls, kāpēc ceru un ticu uz skatītāju interesi par jauno filmu – tā ir dzīva, dabiska un nesamākslota; režisora Andra Gaujas debija neslimo ar kaitēm, kuras droši vien vidusskolas vecuma skatītāju prātos biedējoši saistās ar Latvijas spēlfilmām "kā tādām".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
