Eksperts: Eiropas Kinoakadēmijas balvas ir atradušas savus īpašniekus  (4)

Balvu saņemšanā triumfēja poļu režisora Pāvela Pavļikovska filma "Ida" - tā ieguva augstāko novērtējumu četrās galvenajās nominācijas, ieskaitot labāko režisoru un labāko filmu, kā arī skatītāju izvēles balvu PEOPLE'S CHOICE AWARD.

Filma stāsta par Poliju 1962. gadā. Anna ir skaista astoņpadsmitgadīga jauniete un gatavojas iestāties klosterī, kurā viņa kā bārene nonākusi jau jaunībā.

Viņa uzzina, ka viņai ir radiniece - mātes māsa Vanda, ar kur Annai jāsatiekas pirms iestāšanās klosterī. Abas sievietes kopīgi atklāj viena otru un savu pagātni. Visiem interesentim būs pieejami filmas bezmaksas seansi 16. un 17. decembrī kino "Splendid Palace".

Par labāko aktrisi tika paziņota Mariona Kotijāra ("Divas dienas, viena nakts"), labāko aktieri – Timotijs Spols ("Misters Tērners"). Ar Austrumeiropas žurnālistiem ne pārāk kontaktēties gribošais režisors Stīvs Makvīns ieguva balvu nominācijā "Eiropiešu sasniegumi pasaules kinomākslā".

Daudzi klātesošie izrādīja nožēlu par krievu režisora Andreja Zvjaginceva filmas "Leviatāns" ignorēšanu no balvu pasniedzēju puses – neviena no četrām nominācijām tā arī nematerializējās.

Balvu pasniegšanas ceremonijas laikā Latvijai tika pievērsta Eiropas un arī pārējās pasaules preses uzmanība. Režisori un aktieri, kuru vārdi komentārus neprasa – lieli svētki mazajai Rīgai un ne tikai kinomīļiem, bet visiem, kuru prātos šādu pasākumu norise pašmājās nostiprina mūsu piederību Eiropai un tās kultūras norisēm.

Taču, kā jau vienmēr, jebkurai medus karotei pienākas pa kādai darvas mucai, jo tieši tā un ne otrādi var komentēt latviešu kultūras notikumiem sekojošo interneta ziņu lasītāju atsauksmes par Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanu.

Kremļa pakalpiņi, Putina lakstīgalas un fonogramās dziedošie krievu mākslinieki "Jaunajā Vilnī" – vai tad tas ir vajadzīgs Latvijai, kura ir Eiropā un, kurai ir aktuālas eiropeiskās kultūras vērtības?

Ne viens vien komentēšanas aktīvists priecājās par Eiropas Kino balvas pasākumu, kurš beidzot ir atbilstošs Rīgas un Latvijas statusam. Taču viss komentētāju prieks izbeidzās ar jau iepriekš pieminētā ceremonijas vadītāja - Vācijas TV zvaigznes Tomasa Hermansa - iznācienu un viņa paziņojumu, ka viņš ir gejs.

Līdz ar to arī Eiropas galvaspilsētā notiekošais kino pasākums automātiski tika noslīcināts lielajā darvas mucā, kurā pa kādai medus karotei iemeta tikai retais.

Tagad, kā izrādās, esam pārdevušies ne tikai Krievijai, bet arī Eiropas viltus kultūrai, jo "vai tad nu tiešām tas, ko redzam, ir tās patiesās vērtības". Kāda tur vairs nozīme filmu veidotājiem, nominācijām un balvām, vai ne?

Līdz ar to neatbildēts paliek jautājums – vai Latvijā ir kāds anonīmais dīvānkauslis, kurš ir spējīgs adekvāti novērtēt notiekošo un mūždien nekašķētos par to, ka slikts ir viss pēc kārtas?

Cik var noprast pēc komentāriem par Latvijā notiekošo, tad visi iedalās divās frontēs – tie, kas pārdodas Krievijai un tie, kas pārdodas Rietumiem. Kas tad ir tas mūsu pašu? Izolācija no visiem?

Nav noslēpums, ka Latvijas tā saucamā "smart" kino auditorija ir tāds ļoti necils un plāns slānis, kura dēļ filmu izplatītāji ļoti reti atļaujas papildināt savu repertuāru ar Eiropas kino - to, kuru vārdos visi tik ļoti grib redzēt, bet šā vai tā tik ļoti nevēlās skatīties kinoteātros.

Šoreiz mēs bijām liecinieki Eiropas Lielā Kino svētkiem Latvijā un ļoti gribētos cerēt, ka šādi pasākumi raisīs aizvien lielāku un lielāku interesi Latvijas kino skatītājos arī par mums - kā eiropiešiem - šobrīd vēl tik ļoti nepazīstamo Eiropas kino.