Rīgas kinoteātros arvien skatāma pirmā Latvijā uzņemtā 3D filma "Rīga-2041", kurā apkopoti vairāki zinātniski fantastiski īsstāsti par laimes meklējumiem nākotnes Rīgā. Pēdējās desmitgades laikā 3D filmas kļuvušas par regulāru parādību kino ekrānos un daudzi uzskata, ka tieši šai tehnoloģijai pieder nākotne. Viens no filmas "Rīga-2041" režisoriem Didzis Eglītis pastāstīja portālam "Delfi" atklāj interesantus faktus par 3D kino vēsturi un tā uzņemšanas knifiem un stāsta par to, ko, viņaprāt, ļauj pieredzēt vienīgi 3D filmas.
Ar apzīmējumu 3D bieži vien saprotam 3D animāciju vai 3D datorgrafikas efektus filmās. Tādēļ kino, ko šobrīd kinoteātrī skatāmies ar īpašām brillēm, patiesībā būtu jāsauc par S3D – stereoskopisko 3D.
Tas nozīmē, ka filmu neatkarīgi no tā, vai tā ir animācija vai aktierkino, veido divas nedaudz atšķirīgas attēlu plūsmas; vienu paredzēts skatīt ar labo, otru ar kreiso aci.