Dibena dubliere un rudens bridējs. Dažas pikantas epizodes no filmas 'Rīga-2041' uzņemšanas  (5)

Sadarbībā ar filmas veidotājiem portāls "Delfi" piedāvā dažas pikantas un skarbas epizodes no filmas uzņemšanas.

Par patiesībām un mītiem par 3D iespējams izlasīt šeit. 

Skaistuma kulta reklāmas uzņemšanas beigu posmā kāda no aktrisēm neizturēja otro nomoda diennakti un neieradās. Taču bija vēl jāuzņem svarīgs tuvplāns no aizmugures. Tūliņ tika aplūkoti visu filmēšanas grupas dalībnieku dibeni.Pēkšņajā konkursā uzvarēja kāda prodecenta asistente, un, negaidīti pašai sev, nonāca uz lielā ekrāna. Kadrs izdevās ļoti piemērots 3D efektam, bet pati jaunā aktrise vēlējās palikt anonīma.

Filmas "Nelaimīgais" finālā galvenais varonis brien pa ūdeni kanalizācijas caurulē. Aina dzīvē bija vēl izteiksmīgāka nekā kino, jo filmēšana notika oktobrī.

Ūdeni bija paredzēts uzsildīt, taču iepriekšējā naktī sildītājiem bija izsisti drošinātāji. Neko darīt, brida pa to pašu oktobra ūdeni. Nedomājiet, ka šī iemesla dēļ gāja ātrāk, gluži otrādi - ainu vajadzēja pārfilmēt vēlreiz, bez runāšanas, jo pa aktiera muti nāca tvaiki. 

Stāsta aktrise Inga Tropa, galvenās lomas izpildītāja filmā "Ideālais".

Filmēšanas laikā nakšņojām viesu mājā pie meža, Gaujas krastos. Agri no rīta es devos skrējienā pa šo mežu. Un uzskrēju virsū milzīgam mežacūku baram, kurā bija arī mazuļi. Sākotnēji cūkas bija pārsteigtas, bet tad, aizstāvot mazuļus, baisi urkšķēdamas metās man virsū.

Es sakoncentrēju visus spēkus, un iedomājos, ka esmu neredzama. Cūkas aiznesās man garām, tālāk meža biezoknī.Tā iesākās diena, kurā, izrādās, nācās piedzīvot vēl grūtākus brīžus, proti, gultas ainu filmēšanu. Uz to nez kāpēc bija sanācis, šķiet, viss filmēšanas kolektīvs, lai ar interesi noraudzītos, kā mēs ar manu partneri Georgiju tieka galā ar uzdevumu. Es izmantoju jau no rīta atklāto "izgaišanas" paņēmienu. Izlikos, ka esam divi vien. Un palīdzēja arī šoreiz.

Stāsta filmas "Eiforija" režisore Trīna Rūmeta.Ar vīriešu uzbāzību esmu sastapusies arī pati. Reiz, naktī, Tallinā kāds nepazīstamais man sekoja, lai kā es līkumotu. Tuvumā neviena nebija, es izdarīju vēl dažus neloģiskus pagriezienus, uzvilku galvā kapuci un sāku pati sekot viņam. Tad, šķiet, nobijās arī viņš, un mēs strauji devāmies katrs savā virzienā. Kaut kas no šīs sajūtas iedvesmoja arī filmas radīšanu.

Režisoriem Didzim un Kārlim bija katram sava vīzija par nākotni. Didzis vēlējās parādīt nākotnes reklāmas agresiju un absurdu.

Kārlis, savukārt, filmā apskata arvien spēkā pieņemošos laimes kultu. Pagaidām cilvēkiem ir svarīgi teikt: "Es esmu laimīgs!" Bet nākotnē, tas iespējams, izskanēs pavēles formā.

Filmā abas pieejas izrādījās saskanīgas. Didzis radīja agresīvu laimes reklāmu, Kārlis - šādas sistēmas rezultātus.

Jebkura nākotnes vizualizācija ir piesaistīta laikam, kurā tā tiek radīta. Arī jaunākās fantastikas filmas no Holivudas jau pēc 20 gadiem liksies ļoti raksturīgas divtūkstošo gadu sākumam. Tāpēc mēs apzināti atgriežamie pāris soļus atpakaļ. Priekšstatu par nākotni nebalstam šodienā, bet gan pašu definētā izejas punktā  - zinātniskās fantastikas uzplaukuma laikā - 1950. gados. Tādā veidā mēs varam piedzīvot, ka dzīvojam "nākotnē" jau šodien. Līdzībās runājot - "lielo bildi" mēs varam ieraudzīt tikai distancējoties.