Uzrunājoši dokumentālā kino stāsti. Sabiedrībā pazīstami cilvēki recenzē BJDFF filmas

Filmu "Kā draugi atnākam" vērtē LKA rektore, profesore Rūta Muktupāvela, filmu "Krievu dzenis" vērtē mākslinieks, Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Tēlniecības nodaļas vadītājs Ivars Drulle, filmu "Sīrijas mīlasstāsts" vērtē Rīgas Stradiņa universitātes profesors Deniss Hanovs, filmu "Sapņu ķērāja" vērtē resursu centra sievietēm "Marta" vadītāja Iluta Lāce, filmu "Nāks labāki laiki" vērtē kinorežisors, dokumentālās filmas "Ģimenes lietas" autors Andris Gauja.

Programmā "Būt vai būt" dokumentālo filmu cienītājiem tiek piedāvātas deviņas starptautisku atzinību ieguvušas filmas, kuru notikumi risinās Meksikā, Jaunzēlandē, ASV, Sīrijā, Francijā, Rumānijā, Dānijā, Sudānā, Ukrainā un Krievijā. Jau ceturto gadu daļa foruma filmu skatāmas arī ārpus Rīgas - Cēsīs, Jēkabpilī, Liepājā, Rēzeknē, Rojā, Valmierā un Ventspilī. 2., 3. un 4. septembrī skatītājiem Rīgā pēc filmu seansiem kinoteātrī "K.Suns" būs iespēja tikties ar filmu režisoriem un piedalīties diskusijās.

Skolēni, studenti, pensionāri un kino profesionāļi aicināti apmeklēt Baltijas jūras dokumentālo filmu forumu bez maksas, pirms filmas seansa uzrādot apliecību un izņemot brīvbiļetes kinoteātru kasēs. Filmas tiks demonstrētas oriģinālvalodā, ar subtitriem angļu valodā, nodrošinot tulkojumu latviešu valodā. Forumu organizē Nacionālais Kino centrs sadarbībā ar Radošā Eiropa Media biroju un "European Documentary Network".

Sadarbībā ar foruma rīkotājiem portāls "Delfi" piedāvā BJDFF recenziju pirmo daļu.

Filmu "Sapņu ķērāja" (Dreamcatcher) raksturo resursu centra sievietēm "Marta" vadītāja Iluta Lāce.

Dokumentālais kinostāsts ir par sievieti Brendu, kas, pati izkļuvusi no prostitūcijas pinekļiem, tagad neatlaidīgi un apņēmīgi velta savu dzīvi, lai palīdzētu citām jaunietēm un sievietēm izkļūt no prostitūcijas tīkliem Čikāgā. Viņa brīvprātīgi darbojas nevalstiskā organizācijā "Dreamcatcher" un ar mašīnu naktīs dodas uz rajoniem, kur narkotiku varā nonākušas sievietes pārdod savus ķermeņus un personību. Viņa dala prezervatīvus un vienlaicīgi stāsta par iespējām mainīt dzīvi. Viņa dodas uz cietumu un runā ar sievietēm, kas narkotiku un prostitūcijas iespaidā ir veikušas noziegumus, viņa atklāj savu stāstu, proti, ka 14 gadu vecumā, pietrūkstot pieaugušo gādībai, nonākusi uz ielas un tur sabijusi 25 gadus. Kā mazu meiteni viņu uzrunāja prostitūtu košie tēli. Un, tikai pašai nokļūstot šajā vidē, viņa uzzināja, kā šīs sievietes īstenībā tiek kontrolētas un pārvērstas par preci.

Brenda darbojas ar pusaudzēm skolā un viņas patiesums un atvērtība ļauj meitenēm uzticēties un runāt par savu vardarbības pieredzi - tāda izrādās katrai no viņām. Meitenes uzdrošinās stāstīt Brendai savu pieredzi kameras klātbūtnē - to, kā un kad izvarotas pirmo reizi. Brenda parāda jaunietēm, kā darbojas nežēlīgā seksa industrija - uzaicina ar jaunietēm runāt savu bijušo suteneru, kurš vairs ar to nenodarbojas, savu meitu, kas atklāj, kā viņa jutusies, kad mamma bijusi narkotiku un prostitūcijas varā un meitene tikusi mētāta no mājas uz māju, pašai piedzīvojot vardarbību. Un pati savā dzīvē kļuvusi par pusaudžu psihologu. Brenda samierina meitas un mātes, liek viņām izjust savstarpēju empātiju un izprast ievainojamās situācijas. Mātes bieži nav spējušas veikt savus pienākumus, jo izmisumā situšas meitas vai bijušas narkotiku varā un pārdevušas savas meitas narkotiku dīleriem.

Filma atklāj nežēlīgos cilvēku tirdzniecības rekrutēšanas un darbības mehānismus, kas ir aktuāli gan Čikāgā, gan arī tepat Latvijā, izmantojot tādas ievainojamības kā nabadzība, neadekvāta pieaugušo aprūpe, brutālas izvarošanas, pieaugušo neticība bērnu stāstiem par piedzīvoto vardarbību. Sievietēm liek justies, it kā tā būtu viņu izvēle un vaina, nopelnot uz viņām, seksuāli izmantojot un "uzsēdinot uz adatas". Latvijā veiktais pētījums (http://www.marta.lv/marta-darbiba/petnieciba/ari-tevi-var-ievainot) apstiprina filmā parādīto kā daļu no shēmas, kas darbojas visā pasaulē: gan ievainojamību izmantošanu savervēšanai, gan vervētāja skatu uz upuri kā objektu peļņas gūšanai, gan upuru dehumanizāciju un narkotiku industrijas ciešo sasaisti ar prostitūciju.

Ar Brendas neizsīkstošo gatavību uzklausīt un palīdzēt, filma skaudri parāda, cik grūti, gandrīz neiespējami ir izkļūt no prostitūcijas - esot atkarībā no narkotikām, nereti - no sutenera, ar pašas veiktajiem noziegumiem bagāžā, vervējot citas pusaudzes vai esot atkarīgai no dzīvesveida, pilnībā zaudējot ticību sev un savas personības vērtībai.

Būtiskā atšķirība starp Čikāgu un Latviju ir tā, ka Latvijā trūkst izdzīvotāju balss publiskajā telpā. Latvijā ir tik maza, noslēgta un uz savstarpēju izrādīšanos vērsta sabiedrība, ka sievietes izdzīvotājas nav gatavas publiski dalīties ar saviem stāstiem. Latvijā joprojām pastāv pretrunas likumos, kas uzliek atbildību ievainojamajām personām prostitūcijā, nevis tiem, kas viņas izmanto. Pusotra gada laikā no sievietēm, kas atrodas prostitūcijā, Latvijā ir iekasēti sodi vairāk nekā 100 000 eiro apmērā, atrodot ieganstus viņu un nevis pircēju sodīšanai.

Brenda ar savu izdzīvotājas stāstu nepārtraukti dod cerību. Brenda ir mainījusi savu dzīvi, atguvusi personības veselumu, izveidojusi veselīgas attiecības ar vīrieti, audzina savus un adoptētus bērnus. Bērnus, kas varēja tikt pārdoti, kļūt par nozieguma upuriem. Viņa parāda sievietēm, kas nonākušas prostitūcijā, ka IZEJA ir, ka viņa pati to ir piedzīvojusi, bet izkļuvusi. Viņa ir kā dzīva liecība, ka sapņi piepildās. Brenda aicina tos ķert un kļūt par daļu no Dreamcatcher.

Filmu "Krievu dzenis" (The Russian Woodpecker) raksturo mākslinieks, Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Tēlniecības nodaļas vadītājs, Ivars Drulle.

Ar filmas pirmajiem kadriem šķiet, ka stāsts ir par tādu kā pustraku, brīvdomīgu mākslinieku ar garu šalli, netīriem matiem un dedzīgu skatienu, un turpmāko pusotru stundu mums būs jāseko viņa egocentriskajām izpausmēm. No pusaudžu vecuma nācies dzīvoties mākslas skolās un pasniedzēja darbs joprojām mani tur šajā vidē, tāpēc iespēja redzēt kārtējo māksliniecisko tipu rupja adījuma džemperī un nobružātā ādas mētelī nelikās saistoša - skolas pagalma pīpētavā tādi tipi ar sapni mainīt "Sistēmu" apgrozās lielā skaitā.

Tomēr filmā radošais tips ir tikai tāds kā mānīklis jeb ēsma, aiz kura atklājas mūsu reģiona nesenā vēsture un situācijas, kurās bija jāpieņem tādi lēmumi, par kuriem mēs esam gatavi driskās saplosīt vecos rakstniekus un dzejniekus - komunistus, ziņotājus, sūdzētājus un pat tos, kas vienkārši klusēja, nebilda ne vārda un centās nemanāmi nodzīvot savu dzīvi.

"Krievu dzeņa" sākums ir klasisks detektīvs; gandrīz 30 gadus atpakaļ ir notikusi slepkavība - šajā gadījumā Černobiļas atomelektrostacijas katastrofa, vainīgie ir atrasti, notiesāti un izcietuši sodu, bet izmeklētājam - jaunajam māksliniekam, ir radušās aizdomas, ka nebūt viss nav tik vienkārši, īstie vainīgie nav atrasti, un atomkatastrofas cēloņi ir citi, apmēram tādi, kas liek mirušajiem kapā otrādāk apvelties. Daļa filmas iet šo tradicionālo ceļu - izmeklētājs rokas vecos mēslos, lūko izvilkt ierūsējušas atmiņas no spītīgiem pensionāriem-militāristiem, zīmē kartes un plānus, nīkst bibliotēkās, un šķiet, ar laiku aizrokas līdz risinājumam, kas sasien pavedienus un izskaidro dīvainās mīklas.

Bet ar to īstā filma tikai sākas. Ir 2013. gada beigas, Ukraina neparaksta asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību, Kijevas ielās sākas demonstrācijas, pie varas esošā prokrieviskā partija lūko nosargāt varu visiem spēkiem, maisam atsprāgst gals vaļā un izsprukušo džinu savērptais mutulis netaupa arī mākslinieku iecienītajā biezajā džemperī ar augsto, atlocīto apkakli, ko mēs Mākslas Akadēmijā saucām par "kēksu".

25 gadi pagājuši kopš Padomju Savienības izjukšanas un atmiņas par to laiku mēdz stāstīt kā anekdotes pie vīna glāzes, Padomijas laikus nepieredzējušajiem mulsā izbrīnā skābi smaidot. Un kā gan lai nopietni izskaidro, ka pie veikala ieejas vajadzēja kauties, lai dabūtu desu, nevis kaut kādu īpašu, bet vienkārši - desu? Ka visi staigāja vienādās kurpēs un pūta sev virsū lētus un smirdošus odekolonus, jo nekā cita vienkārši nebija ?! Šī filma ļauj ieskatīties Padomju laikā un baisa zosāda uzmetas, redzot, ka "Sistēma" nav mirusi un cik ātri un banāli mūsdienu cilvēks var mainīties, ierauts "Sistēmas" zobratos. Tā gruzd un klusi strādā mūsos iekšā un tiklīdz rodas labvēlīgi apstākļi, cilvēki neticamā ātrumā pārvēršas un pieņem jaunos noteikumus. Mums tīk domāt, ka esam "patiesi pret sevi", vai vismaz zinām, par kādiem mums jākļūst, lai tādi būtu, bet izsprūkot Sistēmas vecajiem gariem, radikāli citas vērtības iegūst apzīmējumu - "patiess pret sevi". Redzot šīs pārvērtības, kļūst kaut kā saprotamāks, kāpēc cilvēki ziņoja viens par otru, briesmu brīdī izlikās, ka neko neredz un īstās domas izteica slepus virtuvē pie šņabja glāzes. Nu gluži tāpat, kā viens no filmas varoņiem, pensionēts militārists, kurš pie virtuves galda, uzkozdams siera kancīti, dod padomu jauniešiem: " Ir lietas, par kurām nevajag runāt", un viņam piebalso kāda muzeja gids, saņēmis jautājumu, kas var sniegt informāciju Černobiļas sakarā: " Negribu saprast, negribu zināt un nevēlos spriest par šo tēmu".

Gribas pasmieties, redzot ieprogrammētos padomju cilvēciņus, tomēr šajā sajūtā ir kāda šaubu ēna - var taču būt tā, ka nākamās paaudzes vērojot intervijas ar mums, šausmās noelšas redzot, cik ieprogrammēti un manipulējami arī mēs esam savā 21. gs. sākumā.

Filmu "Kā draugi atnākam" (We Come as Friends) raksturo Latvijas Kultūras akadēmijas rektore, profesore Rūta Muktupāvela.

Meistarīga vizuālā žurnālistika, pusotra stunda "īstās dzīves"[1].

Filmas autors Huberts Zaupers jau 2004. gadā Kinoakadēmijas Oskara balvai bija nominēts kā gada labākās dokumentālās filmas režisors. Nominācijai izvirzīts par filmu "Dārvina murgs" (Darwin Nightmare), kas stāsta par Tanzāniju, par invazīvo zivju sugu postu trauslajai Viktorijas ezera ekosistēmai, kas, savukārt, izraisa arī sociosistēmas degradāciju, piekrastes iedzīvotājiem atņemot cilvēka cienīgu eksistenci.

Filmā "Kā draugi atnākam" Huberts Zaupers turpina koloniālisma patoloģijas analīzi: "Kamēr citā pasaules malā visus slaktējam, mums, eiropiešiem, allaž vajadzējis izgudrot veidu, kā iestāstīt sev, ka patiesībā esam labi cilvēki."

Ar paša būvēto minilidmašīnīti - "primitīvu, muļķīgu alumīnija bundžu" vārdā "Sputnik" [2] - Kapteinis Huberts lido pāri skaistajai, bet vardarbības un etnisku nesaskaņu novārdzinātajai Sudānas teritorijai. Lidmašīnai filmā atvēlēta īpaša loma, tā nav tikai transporta līdzeklis. Lidaparāts kļūst bezmaz vai par patstāvīgu personāžu: maziņš, bet izveicīgs, tas ļauj sasniegt vietas, kurās svešiniekus parasti nemēdz ielūgt - militārās nometnes, naftas ieguves objektus, būdu ciematus, uzbūvētus uz kapsētām. "Lidmašīna simbolizē baltā cilvēka pārākumu pār Āfriku" - saka režisors, "un tai piemīt reliģiskā simbolika"[3]. Tā ir balta, falliska, tā nāk no debesīm un - kā kuru reizi - nes ļaunumu un met bumbas vai arī sagādā palīdzību, atvedot ārstus vai, piemēram, no gaisa dalot ANO pārtiku. Autors pats lido, pats filmē, pats intervē un komentē aizkadrā. Tā nu lidojot, vērojot un sarunājoties ar vietējiem iedzīvotājiem, militāristiem, naftas strādniekiem, misionāriem, investoriem, vēstniekiem u.c., kas filmā "atttēlo sevi pašus", rodas šis spēcīgais, smagais un skaudrais, taču ļoti dinamiskais un vitālais stāsts par jaunākās pasaules valsts - Dienvidsudānas - dzimšanu. Stāsts, kurā mūs mazliet klišejiski, bet sirsnīgi ieved mazajam Kirikū līdzīgs puisītis un ko nobeidz klīstošs vecs vīrs, kam pieder tikai ceļojuma nūja un mazītiņš benķītis, kur piesēsties, kad izkaltis Āfrikas ceļš paralizē gaitu.

Ziemeļaustrumu Āfrikas valsts, kam Starptautiskā standartizācijas organizācija (ISO) piešķīrusi kodu SS, ir radusies 2011. gadā, kad ar referenduma 98,83 procentu balsu lēmumu tā atdalījās no Sudānas un ieguva neatkarību. Šobrīd šīs multietniskās valsts teritoriju - 644 312 km² - apdzīvo 11,7 miljoni iedzīvotāju, no kuriem vairāk nekā 80 procenti ir analfabētu. Dominējošā reliģija ir sinkrētisms, ko veido dažādas animisma formas sajaukumā ar kristietību. Dienvidsudāna ir viena no nestabilākajām pasaules valstīm, ko plosa gan iekšējie, gan pierobežas konflikti, kā rezultātā desmitiem tūkstošu bēgļu mitinās ANO nometnēs.

Dienvidsudānu filmas autors ir izvēlējies skatīt ar svešinieka acīm, uzsverot tās citādību. Kā svešinieku autors piesaka pats sevi un kā tādi pa vidu intervijām ar vietējiem parādās arī citi filmas varoņi - ASV un ANO vēstnieki, misionāri evanģēlisti, ķīnieši - naftas ieguves objektu strādnieki, ANO miera uzturētāji, kas ballītes karstumā sevi dēvē par peacebringers un peacedrinkers.[4] Kā tāds citplanētietis, ne no šā, ne no tā kadrā parādās Džordžs Klūnijs ar savu žilbinošo smaidu, vai arī Hilarija Klintone, kas mēģina pārliecināt, ka nekādā ziņā nevēlas Āfrikas neokolonizēšanu.

Misionāri kādā attālā ciematā būvē "Jauno Teksasu", bet visupirms mēģina "mežoņus" apģērbt, jo "pliku cilvēku nav iespējams savaldīt". Misionāru uzspīlētās ņirdzoši baltās zeķītes un sandales uz raudošo mazuļu kājiņām neviļus atgādina važas. "Kad valkājat [eiropiešu] drēbes, jūs izskatāties gudri" - skolēnus māca vietējais skolotājs. "Skolotājs sit, ja uz skolu nākam savās drānās, bet rotaslietas izmet tur - atejā," - stāsta divas skolnieces. Tā ierastais, tradicionālais apģērbs paliek mākslai vien - dejām un dziesmām, kas domāti augstu ciemiņu izklaidei, bet paši vietējie - apkalpošanai un dzīru palieku sakopšanai.

Ienesīgākais Dienvidsudānas resurss ir nafta, un tā ir ķluvusi par nopietnu saspīlējuma objektu starp Ķīnu un ASV. Iedzīvotāji sūdzas, ka zemi, kurā pirms tam tika audzēta maize, paņem naftas kompānijas un to saindē. Skaidrs, ka 350 tūkstoši barelu dienā nav nekādi kartupeļi. "No kuras planētas jūs nākat?" - strādniekiem vaicā režisors. "Ku-kū?" - ķīniešu sejās ir skaidri rakstīts atbildes jautājums, - "rietumnieki ir apsēsti ar kolonizēšanas māniju, ar vēlmi iekarot jaunas teritorijas un planētas, izjaukt vietējo dzīvi. (..) Mēs gan tādi neesam, mēs nākam tikai paņemt enerģiju, neko citu. (..)" Dzīve nozīmē konkurenci, konkurence nozīmē konfliktu, bet konfliktiem vajag ieročus. Un, jā, alkatība, konflikts un bailes - trīs tipiski mūsu gadsimta apziņas plūsmas virzieni, šķiet, koncentrējas šajā zemē un iemiesojas šaujamieročos, mīnās, bumbās, patronās. Tie, bez mazākām šaubām miera vārdā, Sudānā nāk no visas pasaules - "no Amerikas, Lielbritānijas, Dienvidāfrikas, no Irākas un Irānas, no Krievijas, Ķīnas un Dienvidslāvijas," - stāsta britu karavīrs, kas par atmīnētāju dienē jau 12 gadus. Mīnas Dienvidsudānas zemē ir visur, un cieš no tām, protams, vietējie.

Mēs, eiropieši, kaut arī vainīgi pie Āfrikas nedienām, mēģinām sadzīvot ar šo neērtības sajūtu jau kopš 17. gadsimta, kad Rietumu literatūrā ienāk cēlā mežoņa tēls[5]. Mēs zinām, ka aiz mūsu liberālo vērtību maskas slēpjas kāre pēc iezemiešu lētā darbaspēka un zemes dzīļu resursiem. Esam samaitāti paši un veiksmīgi maitājam visu pārējo pasauli. Bet varbūt kāds tomēr paglaudīs galvu nabaga vainīgajam eiropietim? Varbūt citplanētieši? Popfiziķis Hokings saka, ka zemiešiem labāk sēdēt kā pelēm zem slotas, lai kāds mūs nepamana, - nekad nevar zināt, kas un kādos nolūkos blandās pa Visuma plašumiem. Bet varbūt lai - lai mūs beidzot kāds kolonizē, - vismaz tiksim vaļā no savas balto neliešu vainas apziņas.

Lieki piebilst, ka filma ir no kategorijas must see[6] visiem, kurus interesē ne tikai plašā pasaule, bet arī pašu Latvija. Filma, pēc kuras noskatīšanās gribas nomazgāt rokas, izberzt duškabīni vai vismaz piezvanīt mammai - Freids viņu zina, kāpēc.

"Gadiem ilgi mācos sargāt pirkstus no uguns," - titriem pa virsu samtaini dzied malāviete Malia, - "rīt ir mana kārta"...

[1] Tekstā izmantoti citāti no filmas un no intervijām ar H. Zauperu. Piem.,

Eric Hynes. Interview: Hubert Sauper. http://www.filmcomment.com/blog/interview-hubert-sauper-we-come-as-friends/

[2] Turpat.

[3] https://www.youtube.com/watch?v=j7erzzs1fR4

[4] Miera nesēji un miera dzērāji

[5] Britu dzejnieks Džons Draidens šo tēlu ieviesa savā traģēdijā "Grenādas iekarošana".

[6] Noteikti jāredz

Filmu "Nāks labāki laiki" (Something Better to Come) raksturo kinorežisors, dokumentālās filmas "Ģimenes lietas" autors Andris Gauja.

Kad tu, cienījamais lasītāj, pēdējoreiz paviesojies Dantes 3. elles lokā? Lai kā Dante Aligjēri nebūtu centies, viņa sulīgie elles apraksti nesniedz tik intensīvu pēcgaršu kā poļu izcelsmes režisores Hannas Polakas pētījums par cilvēku dzīvi izgāztuvē Maskavas pievārtē - dokumentālā filma "Nāks labāki laiki" (Something Better To Come, 2015, Dānija, Polija, 97 min.).

Ar to nebūt negribu teikt, ka filma būtu ģeniāla, bet režisores drosmīgā (starp citu, nelegālā) darbība Eiropā lielākajā izgāztuvē apmēram 15 gadu garumā sniedz arī vērā ņemamu rezultātu - stāsts liek daudz ko pārdomāt: par cilvēka dzīves vērtību un tās neapzināšanos; par aklu ticību un par vēl aklāku nihilismu; un tam visam pāri - par cilvēka milzīgajām iespējām visu mainīt.

Tā ir pasaule, kurā tu negribi nokļūt - un tieši tāpēc filma ir vērtīga. Izgāztuves mērogi šķiet iracionāli lieli, un tikpat neizmērojamas ir šeit nelikumīgi dzīvojošo (ja tā var sacīt) ļaužu ciešanas. Neesmu izgāztuvju speciālists, bet domāju, ka tikai Krievijā un vēl dažās tikpat antihumānās pasaules valstīs ir iespējams tāds ārprāta murgs - buldozeri katru dienu ieplacina atkritumos dzīvus cilvēku - cilvēka dzīvības vērtība tur ir apaļa nulle - bezpajumtnieku apdegušie vai saplacinātie līķi rēgojas starp atkritumiem un, šķiet, netiek pat aizvākti - viņu vienkārši nav. Šādā nolādētā ainavā dzīvo Polakas filmas varoņi - lieki piebilst, ka viņu varonība notiek pret pašu gribu. Gribas nav, gribas trūkst.

Stāsta centrā - kaut, manuprāt, nepietiekami - ir meitene Juļa. Pēc būtības var teikt - dzimusi un augusi izgāztuvē. Tādu likteni viņai sagādājusi pašas mamma, izgāztuves iemītniece un rūdīta alkoholiķe, kura savukārt ir meita ne mazāk nodzērušamies vecim - nožēlojamam mizantropam, kurš atšķirībā no saviem pēctečiem nedzīvo izgāztuvē, bet nograbējušā dārza mājelē kaut kur citur, nekurienes vidū Maskavas tuvumā.

Arī režisore Polaka šeit ar savu kameru plecā darbojas nelegāli, viņai nereti tiek draudēts. Viņa, būdama reizē arī vairāku labdarības organizāciju pārstāve, bieži vien kādu no šiem nabaga cilvēkiem aizved uz slimnīcu, lai paglābtu no smagām slimībām vai nāves. Izgāztuves ļaudis savu vienīgo nopelnīto iztiku - degvīnu -, šķiet, iegūst, nododot kaut kādus metālus. Ik pa laikam kāds mirst, kāds tiek izvarots vai sakropļots. Tāpēc skatītājam nevajadzētu brīnīties, kādā vecumā Juļa sāk ikdienā lietot šņabi (neteikšu!) un cik gados "nodibina" to, ko var salīdzināt ar ģimeni.

Lai kā jūs necerētu, neatstāstīšu būtiskākos stāsta notikumus - bet tie nebūt nav tikko uzskaitītie. Sižets vairākkārt pagriežas negaidītā virzienā, katru reizi no jauna apstiprinot to, ka var būt arī tāda dzīve, kas sastāv gandrīz tikai no ciešanām. Lai kas nebūtu skatītājs, viņš ir dieva statusā, salīdzinot ar ekrānā redzamo. Katrā ziņā noceļu cepuri Hannas Polakas priekšā, kura šajā bezcerībā, viegli atgādinot Kamī "Mēra" protagonistu Bernāru Rjē, daudzu gadu garumā atkal un atkal atgriežas, lai būtu klāt, lai palīdzētu, lai līdzpārdzīvotu un lai nenoliktu šo visu malā, apzīmogojot kā bezcerīgu un negrozāmu. Šajā nozīmē filmas nosaukums - "Something Better To Come" būtu vien skarba ironija, ja vien...

Pretēji Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam - viņš filmā regulāri parādās kā radio un TV zvaigzne, no kura vārdiem ir skaidrs, ka nekas labāks nav gaidāms - tieši filmas režisore Polaka ir tā, kas nolemj kaut ko mainīt. Tas filmā neparādās tieši, bez mēs varam to nojaust. Neteikšu, kas mainās, bet ļoti mainās. Un es to saprotu, jo es pats - un mans cīņubiedrs, operators Aleksandrs Grebņevs, pabeidzot savu filmu "Ģimenes lietas" (kuru kāds varbūt nosauks par attāli radniecīgu šai), gribējām un nolēmām šo un to mainīt savu varoņu dzīvēs. Cilvēka dzīves noteicošais spēks ir pieredze, kas nemitīgi papildinās. Iedod cilvēkam citu pieredzi - uz pietiekami ilgu laiku - un skat, i viņš jau būs cits, i tu pats izmainīsies.

Lai šī recenzija nebūtu nepamatoti glaimojoša, vēl piebildīšu, ka tīri profesionālā ziņā, manuprāt, te ir gana daudz kļūmju - es varētu uzskaitīt droši vien vairākus desmitus. Bet taupīsim tavu un manu laiku, mans lasītāj. Pirmkārt, fokuss uz galveno varoni - varēja būt daudz spēcīgāks, izjustāks. Perifērās līnijas līdz ar to - varētu padarīt proporcionāli daudz īsākas. Lai cik drosmīga un pašaizliedzīga nebūtu režisores darbošanās izgāztuvē, nepamet sajūta, ka filmēšanas sesijas bijušas pārāk īsas un fragmentāras, turklāt nespējot sadalīt uzmanību starp izgāztuves eksotiku un galvenās varones dzīvi. Nu un tad vēl - un tas gan attiecas uz daudzām pēdējās desmitgades filmām - manuprāt, ar likumu būtu jānosaka kvotas, kādās devās režisori savos filmu skaņu celiņos drīkst izmantot gļēvi sentimentālās, mūždien vienveidīgās, vientuļos klavieru motīviņus, padarītus vēl žēlīgākus ar stieptām stīgu instrumentu skaņām. Tiktāl par vājo. Bet tā kā filma "Nāks labāki laiki" nav nekāda medus muca (te vienīgais mielasts ir vodka), tad viena darvas karote neko neizjauks.

Filmai lieku četras balles no piecām, galvenokārt - par režisores spēju darīt vairāk, nekā prasa pienākums, kuru gan sev parasti uzliek neviens cits kā pats režisors.

Filmu "Sīrijas mīlasstāsts" raksturo Rīgas Stradiņa universitātes profesors Deniss Hanovs.

Zēns ir vēl pavisam mazs, bet jau lieto mobilas tehnoloģijas...lai ieraudzītu savas mammas seju - viņa nenāks atpakaļ no darba, lai ar viņu pavadītu vakaru, jo viņa ir cietumā par to, ka domā citādi, un kritizē varu. Policists tēlainā valodā atbild puisim, ieslodzītas sievietes dēlam, ka māti visdrīzāk ieraudzīs tad, kad viņš jau būs vīrs...

Kāpēc mamma ir cietumā? Zagle? Fanātiķe? Teroriste? Sliktāk - viņai ir patiesi slikts ieradums - rakstīt grāmatas, kurās viņa apgalvo, ka Sīrijas prezidents nav tautas glābējs, saule, tēvijas tēvs utt. pēc oficiālu glaimu apstiprināta saraksta. Viņai piemīta visai dīvaina alerģija - neieredzēt vadoņa milzīgos portretus, kas tiek izmantoti, lai piesegtu vardarbību un melus. Pret šo alerģiju vara izdomāja efektīvu ārstniecību - papildus sitienus cietumā.

Mazais dēlēns aizmieg ar telefonu rokā - spēļu vietā tur dzīvo mammas balss, viņai vismaz ļauj runāt ar dēlu, jo vara izklaidējas, paturot slepenībā ieslodzījuma termiņus - varbūt pieci gadi, varbūt desmit - viena dzīve nav precīza aprēķina vērta - mamma šurp, mamma turp...

Filma "Sīrijas mīlas stasts" pārtrauc eiropieša miegu, pamudina ieraudzīt cilvēkus, kas patiesi cieš no diktatūras. Tādas diktatūras, kas balstīta ilūzijā, ka stabilitāte un pareizais viedoklis spēj padarīt cilvēku laimīgu, atņemot viņam rūpes, nedrošību, izvēli, bailes par nesaprotamu un mainīgu nākotni, kurā daudz kas nav atkarīgs no paša. Austrumeiropas reģionā, kur joprojām daudzi vēlas drošību, jo nedrošība bieži ir neciešama un lēmumu pieņemšana smaga, demokrātija nereti tiek ietērpta "uzspiestas" dāvanas drānās - viena kopiena, viens viedoklis veido pareizību, kas iemidzina. Sīrijas jaunie cilvēki, vīri gados, vai jaunas sievietes melnajos galvas lakatos, kas tik ļoti atbaida dažus Latvijas politiķus, izvēlējās iziet ielās un protestējot atteikties no uzdāvinātas drošības par labu spējai spriest pašiem.

Par to viņiem nācās bēgt - šie cilvēki tagad ir eiropieši. Viņi ir daļa no mūsu kultūras telpas, kurā īsti nevēlamies viņus ielaist, jo...un šeit sākas skarbākas piezīmes par mums, ne par viņiem: mēs esam baiļu pārņemti, mēs esam ierobežoti savās prasmēs saprast citādo un mēs ciešam no kolektīvas amnēzijas. Mēs, latvieši, krievi, ebreji, ukraiņi un daudzi, daudzi citi bijām bēgļi, mēs devāmies prom, atstājot savas mājas, jo vara izmantoja mūs vardarbības vīzijām, sapņojot par militārām parādēm un viltotām labklājības statistikām, kurām ticēja pati.

Sīrijas bēgļu acīs bija tas, kas lika man pēkšņi apstāties - vīrs, gadiem gaidot sievu, kļuvis kalsns, vecāks, daudz smēķē, neraud, bet nav arī bravūrīgs, bet viņa tumšbrūnajās, nekustīgajās olīvu formas acīs ir radikālākais spriedums jebkuram stāstam par laimi zem vadoņa drošās delnas.

Noskatoties filmu, kas ir vienas ģimenes intīmu sāpju hronika laikmetā, kad reitingi iznīcinājuši jebkādu patiesīgumu, es sapratu, ka iekāpt cita ciešanās nav iespējams, taču ir nepieciešams atbrīvoties no dīvainās sajūtas, ka šie cilvēki nav ar mums saistīti. Vēl dīvaināks ir priekšstats, ka ģimene, kas bija spiesta pamest visu un doties uz Franciju "ar vienu mazu somu", ir kaut kur ārpus eiropiešu kultūrtelpas. Eiropa nekad nebija un nebūs aprobežota ar Spānijas dienvidu robežām vai Lampedūzas teritoriju Itālijā - Eiropa gadsimtiem kolonizēja, izvaroja, aplaupīja citus reģionus - ir laiks to saprast! Mēs, Latvijas iedzīvotāji, bijām upuri, bet mēs esam daļa no Eiropas, kas ir ne tikai karu un režīmu upuris, bet ir arī atbildīga par rasismu un naidu, vardarbību un apspiešanu. Šie cilvēki ir mūsu iespēja saprast savu atbildību un noskaidrot mūsu pašu attieksmi pret demokrātiju. Vai tā kādreiz ir iekritusi mūsu rokās vai esam to izcīnījuši, riskējuši, devušies trimdā? Vai demokrātija mums joprojām ir vajadzīga un kādā nozīmē vajadzīga - kā utilitārs priekšmets ērtai atkarībai no mirkļa baudas vai kā telpa regulārai kritiskai refleksijai? Vai esam gatavi atteikties no līdzdalības pasaules turbulencēs, lai neizkāptu no komforta zonas? Latvija ir plašāka par Latvijas robežām un man šķiet, ka divu sīriešu mīlas stāsts varētu norisināties tepat man blakus. Stāsts, kurā vairs nav Asada cietumu un mātes nedzīvo mobilā telefona ekrānā. Un vēl viena pārsteidzoša piezīme bailīgajiem - sīrieši skumst un raud pēc savas zemes, viņi noteikti atgrieztos, arī bērni sapņo par mājām, kuru vairs nav.

Tātad Sīrijas mīlas stāsts ir mans stāsts, pie tā jāpierod. Ātri un viegli nebūs, bet man šis stāsts ir akūti vajadzīgs.