'Riga IFF' filmu izlasi iesaka Ināra Kolmane, Henrieta Verhoustinska un Kristīne Želve  (2)

"Riga IFF" oficiālo kino programmu piektdien, 16. oktobrī, atklāj Uģa Oltes filma "Dubultie svešinieki".

"Riga IFF" notiek desmit dienas. Tajā tiek izrādītas deviņas filmu programmas - filmas bērniem, kino klasika, šobrīd aktuālākie kino pasaules pārsteigumi, Skandināvijas filmas, īsfilmas, dokumentālo filmu konkursa "Artdocfest" skate, kuru Krievijā izrādīt ir aizliegts, īsfilmu programma, kā arī latviešu filmu izlase "Lielais Kristaps".

"Sejas"

Meistardarbs, viena no manām visu laiku mīļākajām filmām, tādēļ jo īpašs prieks, ka tiek izrādīta no 35 mm kinofilmas - tiešām vērts izgaršot, tāpat kā citas šī režisora filmas.

"Omārs"

Grieķu režisora Jorga Lantimos utopiski absurdā pasaule, kurā vērts ienirt katram atbilstoši savu "bezdibeņu dziļumiem"... Galvenais - spēt arī iznirt.

"Es esmu Ingrīda"

Filmas spēks ir tās galvenās varones - leģendārās aktrises pašas filmētais arhīva materiāls, kura izmantošanas iespējas varētu būt katra dokumentālista sapnis, bet skatītājam ļauj ieraudzīt pilnīgi savādāku sava laika ikonu.

"Eimija"

Interesanti redzēt salīdzinošā kontekstā ar iepriekšminēto "Ingrīda", kur absolūti cita laikmeta un atšķirīga temperamenta zvaigzne pēc savas pāragrās nāves kļuvusi par mūsu laika ikonu.

Programma "Short Riga" - ne katrs starptautisks īsfilmu festivāls var lepoties ar tik daudzveidīgu un labu programmu -noteikti iesaku vairākas, tādēļ nevienu atsevišķi neizceļu.

Bonusā - "Lielā Kristapa" izlase - katram vērts atrast kādu filmu, uz kuru aizvest savus ārzemju draugus, kolēģus un ciemiņus.

Lai arī "lesbiešu drāmas" kopš Kannu laureātes "Adeles dzīves" ir kļuvušas par kino trendu, interesanti, ko par šo jūtīgo un juteklisko tematu pavēstījuši lietuvieši režisores Alantes Kavaītes dažādām godalgām apbalvotajā filmā "Sangailes vasara".

Ungāru režisora Lāslo Nemeša filma "Saula dēls" kino daudzkārt iemiesoto holokausta tēmu atsedz tieši tik griezīgi sāpīgu, it kā mēs par to uzzinātu pirmo reizi. Un tā šokē.

Islandes dokumentālista Grimura Hakonarsona traģikomiskā spēlfilma "Auni" par brāļiem aitkopjiem, kas sazinās vien ar suņa nestu vēstuļu palīdzību un salīgst mieru veterinārā dienesta briesmu priekšā, ir ne vien smieklīgs, bet arī episki vērienīgs vēstījums.

Pat ja Benuā Žako nav ne Žans Renuārs, ne Luiss Bunjuels, kuri arī ekranizējuši "Istabenes dienasgrāmatu", viņa kostīmdrāma ar Leu Seidū ("Adeles dzīve") titullomā skatītāju tur spriedzē ne sliktāk par skandināvu detektīviem.

"Ručs un Norie" ir sirsnīgs un neviltoti aizkustinošs stāsts par divu cilvēku Satikšanos (tieši ar lielo burtu), kuram dramatismu piešķir divu kultūru - suitu un japāņu - nevienkāršā saskarsme.

Alante Kavaile. "Sangailes vasara"

Ja latviešu jaunākajā kino dominē interesanti vīrieša "pieaugšanas stāsti ("Mammu, es tevi mīlu", "Modris"), jaunajai lietuviešu režisorei izdevies radīt sievietes pieaugšanas stāstu - rotaļīgu, jauneklīgu, mazliet alternatīvu, brīvu no dziļdomīgiem domāšanas štampiem un citu režisoru nolietotiem stereotipiem. Kas svarīgi - kā jau pirmā filma, tā nav nav ideāla, bet stāstījuma svaigums un autores jauneklīgais temperaments izpērk visas neveiklības.

Nanni Moretti "Mana māte"

Moretti filmu iesaku arī tāpēc, ka viņš ilgus gadus - pēc savulaik "Arsenālā" redzētās "Dēla istabas" - bija viens no man tuvākajiem režisoriem. Viņa personīgajiem kinostāstiem ar paša piedalīšanos grūti atrast ekvivalentu - tāds kinematogrāfa "jaunais patiesums". Diemžēl, autobiogrāfiskajam jaunā patiesuma momentam zūdot, tās paliek pavisam parastas filmas. "Manā mātē" tas vēl ir klātesošs.

Džons Kasavītis "Sejas"

Lieliski, ka neatkarīgā kino klasiķis Džons Kasavītis šogad (ne pirmo reizi, sic!) nonāk uz Rīgas kinoteātru oficiālajiem ekrāniem. Kino vēsture, noteikti jāredz, lai iepazītu unikālu kino rokrakstu, kura elementus - kustīgo kamera, sadzīvisko, dabisko intonācija, it ka nejaušu kadrējumu - atpazītu daudzu citu režisoru un pat kino virzienu estētikā. Personīgi mani fascinē harizmātiskā Džīna Roulendsa, bez kuras Kasavītisa filmas grūti iedomāties un kuru kopēt gan nevienam(ai) nav izdevies.

Sergejs Lozņica "Notikums"

Pati Lozņicas jaunāko filmu vēl neesmu redzējusi, bet noteikti centīšos nepalaist garām, jo Lozņica ir viens no mūsdienu autorkino nedaudzajiem "lielajiem vārdiem", zīmols, kura filmu vizualitāte valdzina ar smalku, niansētu estētiku un saturs - ar domāšanas filosofisko mērogu.

Ieva Ozoliņa "Mans tēvs baņķieris"

Nu ja vēl ir kāds, kas šo nav redzējis - pulsējoša dokumentalitāte, mūsdienu direct cinema un bezprecedenta gadījums latviešu kino - režisores drosmīga debija ar personīgu stāstu, kas pats par sevi, protams ir "miljons dolārus vērts". Turklāt režisorei izdodas to arī nesabojāt (tas, protams, nav apvainojums autorei, bet liels "miljons dolāru vērtu" + personīgu motīvu stāstu risks), savā stāstā vitāli sabalansējot intīmu atklātību un māksliniecisku vispārinājumu.