Režisors Vitālijs Manskis: labāk nāvessods, nekā dzīve Ziemeļkorejā  (361)

Kopš 2014. gada Vitālijs Manskis dzīvo Latvijā. Šeit pārcēlies arī viņa dokumentālo filmu festivāls "Artdocfest", kas jau divus gadus ir daļa no Rīgas Starptautiskā kinofestivāla.

"Ziemeļkorejā pāris paaudžu laikā veselā nācijā ir iznīcināta jebkāda brīvības apziņa un domāšana," saka režisors. Sarunā ar portālu "Delfi" Manskis stāsta, kā viņš "Putina drauga" statusā uzņēmis pirmo Krievijas–Ziemeļkorejas dokumentālo filmu pēc jau iepriekš uzrakstīta scenārija ar mākslīgi radītiem varoņiem un neīstām dekorācijām.

Tomēr kamera netika izslēgta arī brīžos, kad kadrs nebija paredzēts filmēšanai. Līdz ar to iegūts unikāls materiāls dokumentālai filmai, kas stāsta vairāk, nekā amatpersonu piedāvātā oficiālā versija.

Bija plānots, ka Manska filmu demonstrēs gan Korejas Tautas Demokrātiskajā Republikā, gan citur pasaulē. Režisoram savu ieceri pilnībā nav izdevies realizēt – lai gan līgumā bija paredzēts trīs mēnešus garš filmēšanas laiks, uzņemšanas komanda Ziemeļkorejā pavadīja vien 40 dienas. Turpmākajiem braucieniem vīzas vairs netika izsniegtas.

Filmas "Saules staros" pasaules pirmizrāde notika 2015. gada 15. oktobrī, bet vēl pirms filmas publiskās izrādīšanas Ziemeļkorejas Ārlietu ministrija nosūtīja notu Krievijas Ārlietu ministrijai, pieprasot aizliegt tās demonstrēšanu un iznīcināt, turklāt "ar atbilstošiem ietekmes līdzekļiem" vērsties pret filmas autoriem, nosodot viņus par Ziemeļkorejas reālās dzīves "kropļošanu".

Kad pirms 10 gadiem internetā tika publicētas pazīstamā blogera, tīmekļa huligāna Artēmija Ļebedeva atskaite par braucienu uz Ziemeļkoreju, pirmā doma, kas nāca prātā, bija – vai tiešām tādus tur ielaiž... Jūs neslēpāt savus nolūkus, turklāt jums uzticēja uzņemt filmu par šo noslēgto valsti. Pēc kādiem kritērijiem tiek vērtēti cilvēki, kurus ielaiž Ziemeļkorejā?

Manuprāt, ziemeļkorejiešiem nebija ne mazākās nojausmas, ka Ļebedevs ir viens no populārākajiem blogeriem Krievijā. Neskatoties uz to, ka tur ir vairāki departamenti, kas strādā ar krievu viesu uzņemšanu, pat tur cilvēkiem nav pieejas internetam, tāpēc informācija par iebraucēju ir visai skopa un nākas uzticēties vien viņa aizpildītajai anketai.

Samērā drošs veids, kā iegūt vīzu, – pieteikties čučhes (čučhe – Kima Irsena mācība uz kā balstās Ziemeļkorejas ideoloģija – red.) kursos Ziemeļkorejas vēstniecība Maskavā. Tie ilgst aptuveni pusgadu un to laikā vari parādīt sevi kā īstenu čučhes piekritēju.

Iespējams, tiek pieņemts, ka pēc tādas apstrādāšanas kursu apmeklētāji automātiski kļūst par čučhes piekritējiem?

Kreisās ideoloģijas bacilis (tikai ne tik eksotiskā formā) aktīvi klejo pa visu pasauli, arī bez čučhes. Ar to sasirdzis ne viens vien nopietns un iekšēji piepildīts cilvēks. Izklausās skaisti: miers, vienlīdzība, katrs dod un dara pēc savām iespējām. Tiktāl arī man nav iebildumu. Tikai ar vienu noteikumu – sabiedrība nenoteiks manas vajadzības. Tā nekad nebūs!

Ir vēl viens efektīvs veids, kā nokļūt Phenjanā. Ir kāds ietekmīgs Krievijas biznesmenis, kurš, visticamāk, pēc Kremļa norādījuma, izdarīja pakalpojumu Ziemeļkorejai miljons dolāru apmērā, par to pretī saņemot dāvanu no "brālīgās" valsts – desmit vīzas iebraukšanai. Kad par to uzzināja Ksenija Sobčaka, viņa lūdza vienu sev – kā dāvanu dzimšanas dienā. Lūk, šis biznesmenis, pasniedzot viņai dokumentus, teica – dāvinu tev 100 000 dolāru.

Nav jāpēta Federālā drošības dienesta slepenie dokumenti, lai noskaidrotu manu attieksmi pret Ziemeļkoreju. Kā vēlāk izrādījās, visa viņu informācija par mani bija šāda – es esmu vadošais Krievijas dokumentālā kino režisors, un es esmu tas, kurš personiski filmējis Krievijas Federācijas vadoni Putinu. Tālākā loģika ir viegli izskaitļojama – ja reiz viņš ir uzņēmis filmu par Putinu, turklāt tā rādīta TV, tad jau lai filmē arī viņu vadoni.

Kāds bija darbs pie scenārija?

To pilnībā rakstīja Ziemeļkorejas puse – visās niansēs, ar visiem dialogiem. Citādāk nemaz netika pieļauts. Tā kā jau no sākuma sapratu, ka Ziemeļkoreja vēlas izmantot mani kā mediju, kas pasaulei vēstīs viņu par skaistuma izpratni, masu parādēm un gigantiskajām fasādēm, tad rīkojos viltīgi, pēc principa "aste luncina suni". Pametu viņiem idejas, kas nesagrāva viņu ilūzijas, bet ļāva man realizēt savas ieceres.

Pēc scenārija ziemeļkorejiešu meitenīte ilgi gatavojas savas dzīves lielākajam notikumam – uzņemšanai pionieros. Viņa saņem savu pirmo pioniera uzdevumu – piedalīties Airana svētkos un kļūt par daļiņu no gigantiskas dzīvās karodziņu gleznas, tam ir jābūt laimes atveidam, kam jāiekļūst Ginesa rekordu grāmatā. Pēc filmas scenārija viņai beigās ir jākļūst kā vienam pikselim no miljona. Tomēr beigās tika realizēti tikai aptuveni 30 procenti no scenārija – mēs nofilmējām tikai līdz brīdim, kad meitenīti uzņem Pionieru pils deju pulciņā.

Vai galvenos varoņus jums atļāva izvēlēties pašam?

Ziemeļkorejas puse uzskatīja, ka man nav jāiepazīstas ar potenciālajiem filmas varoņiem iepriekš, tomēr es uzstāju, ka filmas galvenā varone ir jāizvēlas man pašam. Kādas Phenjanas skolas direktora kabinetā ieveda piecas meitenītes, iepriekš paziņojot, ka man ir dotas 10 minūtes laika, jo skolnieces ir ļoti aizņemtas. Ziemeļkorejā, kur laiks burtiski ir apstājies, tas skanēja absurdi.

Es izvēlējot Zin Mi – viņas tēvs bija strādājis kā žurnālists, kas varēja palīdzēt iegūt papildu informāciju, tomēr pēc scenārija viņš tika dēvēts par inženieri. Kad sākām filmēt, ievēroju, ka arī pārējās četras meitenes visu laiku ir tuvumā – kā Zin Mi draudzenes.

Filmēšana notika pēc Ziemeļkorejas kritērijiem greznā dzīvoklī, kurā it kā dzīvojot Zin Mi ģimene. Tas atradās pašā skaistākajā Phenjanas mājā ar skatu uz Čučhes pieminekli. Taču bija acīmredzami, ka ģimene tur pat nenakšņo. Drēbju skapji un ledusskapis bija tukši, dzīvoklī nebija tādu lietu kā zobbirstes un čības. Turklāt pirmajā 10 minūšu kastinga reizē meitenīte izpļāpājās, ka kopā ar vecākiem un vecvecākiem dzīvo vienistabas dzīvoklī pie stacijas.

Tad iznāca tā, ka plānojāt dokumentālo filmu, bet iznāca spēlfilma...

Nē, manuprāt, tā absolūti ir dokumentālā filma. Tā uzskatāmi rāda realitātes izlikšanās metodoloģiju. Es filmēju nevis Potjomkina sādžu, uzdodot to par īstenību, bet to, kā tā tiek būvēta.

Mūsu atmaskošanā ļoti palīdzēja tas, ka, uzdodoties par skaņu režisoru, uz Phenjanu paņēmām līdzi Maskavas Valsts universitātes korejiešu valodas pasniedzēju – viņš mums tulkoja visas apkārtējo sarunas. Tā mēs zinājām arī to, ko mums nevajadzēja zināt. Galvenā tēma ziemeļkorejiešu sarunās bija rūpes par to, lai mēs neko lieku neieraudzītu un nesaprastu.

Kā viņi to panāca?

Mums uzreiz atņēma pases, bet bez tām nedrīkst iet uz ielas. Tāpēc bez pavadoņiem ne soli nevarējām spert. Iespējams, ka es būtu kaut ko darījis, uzspļaujot uz visiem viņu noteikumiem, tad visticamāk uzrastos ļaudis civilā (patiešām – policijas tur praktiski nav) un pavadītu mūs atpakaļ uz viesnīcu, bet no turienes – ar pirmo reisu uz Krieviju.

Droši vien šādā gadījumā arī konfiscētu safilmēto materiālu un aparatūru. Tāpēc tādus rupjus demaršus nepieļāvām.

Tomēr – kā jums izdevās ielūkoties aiz izdomātās realitātes fasādes?

Paveicās, ka mūs neizmitināja viesnīcā uz salas, kur parasti dzīvo visi ārzemnieki. Tad mēs vispār neko nebūtu redzējuši. Bet, zinot šo niansi, jau laikus kategoriski prasīju apmešanās vietu pilsētā. Tā mēs nokļuvām paraugviesnīcā, kur parasti tiek izmitināti kaut kādi pirmrindnieki, kuri ierodas Phenjanā uz kaut kādiem svētkiem. Viņus atved autobusos jau ar ziedu klēpjiem un ordeņiem.

Aptuveni divu mēnešu laikā, ko tur nodzīvojām, vairāk par 10 cilvēkiem brokastīs nesatikām – galds bija klāts milzīgā viesnīcas restorānā ar greznām lustrām un Versaļas stila krēsliem. Smieklīgi, bet šajā greznībā brokastīs deva ēdamkaroti džema, sviesta piciņu, maizīti, olu un trīs gurķa šķēlītes.

Un pusdienās?

Pusdienas gan nebija sliktas – ēdām valūtas restorānā, par mūsu priekšstatiem pilnīgi pieņemamu summu – 10–15 eiro. Ziemeļkorejā tā ir milzīga nauda. Man izdevās uzzināt, ka viņu kinostudijas vadītāja, kura pakļautībā strādā vairāk nekā 800 cilvēku, alga ir 75 centi mēnesī.

Piemēram, es novēroju kā mauriņa pleķīti mūsu viesnīcas priekšā ik dienu apkopa vesela ģimene: nesa bļodiņās ūdeni, ar pinceti izlasīja nezāles. Kādēļ viņi to darīja? Ja jau tā vajag man pūst miglu acīs, pasaulē tam sen ir radīts paklājzāliens.

Filmēšanas gaitā mēs šmaucāmies, kad un kur vien varējām. Piemēram, pēc scenārija meitenei bija jābrauc uz skolu ar autobusu. Mums pieveda jaunu transportlīdzekli, mēs sākām braukt, izlikāmies, ka filmējam mūsu varoni, bet patiesībā pamanījāmies arī nofilmēt šo to no pilsētas. Brīvi filmēt Phenjanu mums nebūtu atļāvuši. Vai arī – mums bija jāfilmē ziedu nolikšana pie vadoņu pieminekļa, bet ar garā objektīva palīdzību iemūžinājām attālāk notiekošo. Tas viss atgādināja izlūkošanas operāciju, kad, darot vienu, piesedzies, lai paveiktu pavisam ko citu.

Jūs gribat teikt – Phenjana ir gigantiska Holivudas studija ar dārgām dekorācijām un ikviens ir aktieris, kurš spēlē savu lomu. Uz mūžu.

Absolūta taisnība! Ja atceramies Artēmija Ļebedjeva fiksēto, kad pavadoņi atveda viņu uz skatu laukumu pie Čučhes pieminekļa, lai apburtu viņu ar iespaidīgo pilsētas skatu – prospektiem un augstceltnēm upes otrā pusē, viņam pietika vien pagriezties turpat par 180 grādiem, lai nofotografētu, to, kas viņam nebija jāredz, – nabadzīgo iedzīvotāju barakas, reālās dzīves liecinieces, kas slēpjas aiz Potjomkina sādžas fasādes.

Kas būtu noticis, ja jūs pieķertu, filmējot no "nepareizajiem" rakursiem?

Nedomāju, ka man kā "Putina draugam" draudēja reālas briesmas dzīvībai. Galu galā – Krievija ir Ziemeļkorejas galvenais draugs un partneris, savukārt Ziemeļkoreja ir viena no tām 10 pasaules valstīm, kas atzinusi Krimas aneksiju. Tad jau brāļi uz mūžu. Taču mana indulgence saglabājās uz diviem braucieniem. Sākotnēji apsolītais trešais brauciens nenotika – mums neiedeva vīzas. Acīmredzot kaut kāda informācija līdz Ziemeļkorejas varas pārstāvjiem bija nonākusi.

Kā vārdā notiek šis farss?

Atklāti sakot, es joprojām nespēju saprast šī titāniskā darba jēgu – vesela nācija to vien dara, lai uzturētu šo papjēmašē realitāti. Kad Putins rīkoja ziemas olimpiādi dienvidu pilsētā Sočos, bija skaidrs, ka viņš pasaulei vēlas parādīt absolūtu Krievijas varu un personisko triumfu. Šo viņa produktu patērēja simtiem miljonu cilvēku. Vēlāk sava olimpiskā triumfa afektā viņš savāca Krimu, uzsāka Ukrainas, bet vēlāk Sīrijas kampaņu.

Ziemeļkorejas situācijā darba un līdzekļu ieguldījums glancētajā bildītē ir nesamērojami lielāks. Viņiem olimpiāde kā sākās pirms septiņdesmit gadiem, tā nav beigusies. Protams, tur nav civilizētās pasaules tehnoloģiju, bet viņi masu pakļauj ar varu un saliedētību. Tūkstošiem dzīvu cilvēku ar karodziņiem veidotās laimīgās bildītes – tas ir varenāk nekā lāzeru šovs Sočos. Bet Korejas "Putinam" nav tās auditorijas, kas krievu. Tur jau tūristu ir daudz mazāk. Tāpēc man nav skaidrs – kam visa šī butaforija.

Viņiem šī dzīve dekorācijās ir absolūti dabiska eksistences forma. Dažu paaudžu laikā jau izzudusi jebkāda organisma un domāšanas pretošanās spēja. Saka, ka cilvēkam senos laikos esot bijusi aste, tagad palicis tikai kauliņš, bet ziemeļkorejiešiem kaut kas līdzīgs ir noticis ar apziņu – tā ir atmirusi, jo nav nepieciešama.

Kā jums šķita, viņi ir laimīgi?

Jā, tas ir kaut kāds laimes paveids.

Iespējams, tā ir, jo nav ar ko salīdzināt?

Ziemeļkorejas Tautas Demokrātiskās Republikas galvenais lozungs ir – "Mēs nevienam neskaužam" . Tas tiek drukāts avīzēs un uz banknotēm. Viņiem neeksistē ārējā pasaule. Pat viņu tuvākie kaimiņi – Dienvidkoreja – ir amerikāņu okupētā Korejas daļa, ko vajag atbrīvot no jūga, lai dzīvotu laimīgi kopā.

Ziemeļkorejieši ir pilnīgi pārliecināti, ka tieši šobrīd notiek aktīva karadarbība ar ASV, kurā joprojām iet bojā cilvēki. Arī pionieru uzņemšanas ceremonijā man rādīja astoņgadīgus bērnus, ģērbtus militārā formā, paziņojot, ka tie ir bāreņi, kuru vecāki ir gājuši bojā... karā ar amerikāņiem.

Tad jau viņu vecāki kaut ko brīvdomīgu būs izdarījuši, ja reiz nosūtīti "iet bojā karā ar amerikāņiem"?

Maksimums, kukurūzu tīruma nozaguši – lai vienkārši paēstu. Nedomāju, ka runa ir par disidentiem. Tur pat aizmetņu kaut kam tādam nav. Ironija par vadoņiem neeksistē.

Viņu Ļeņinu redzējāt?

Mūs veda uz Kima Irsena mauzoleju. Aizgrābti čukstēja, ka ir plāns iepazīstināt ar vadoni. Tomēr esmu pat priecīgs, ka tas nenotika – atteikties es nevarētu, un visa šī "tikšanās" tiktu filmēta un izmantota viņu ideoloģiskajiem mērķiem. Man jau tā visu laiku kaut kas bija jāraksta viņu atsauksmju un viesu grāmatās, bet tulks jau uzreiz ķērās klāt pie tulkošanas. Sapratu, ka nevaru rakstīt to, ko patiesībā domāju, nācās izdomāt visādas "Ēzopa fabulas".

Manai pilnā apjomā nerealizētajai filmai bija jākļūst par tādu pašu fabulu. Es braucu uz Ziemeļkoreju, lai veidotu filmu, kas maksimāli pārliecinoši un apjomīgi vēstītu pasaulei par šo valsti. Turklāt tai bija jābūt tādai, lai cilvēki Ziemeļkorejā to varētu skatīties ar baudu, kas režīma krišanas gadījumā pārvērstos šausmās.

Tieši to izdarīja Lenija Rīfenštāle, kad radīja filmu "Gribas triumfs" par nacistisko Vāciju un Ādolfu Hitleru. (1935. gadā tapusi nacistiskās Vācijas propagandas filma – red.) Vēlāk šīs filmas kadri kļuva par Nirnbergas tribunāla materiālu un acīmredzamu pierādījumu tām šausmām, ko 20. gadsimta civilizācijai atnesa nacisms.

Jūs vēlējāties uzņemt filmu "Kima Irsena gribas triumfs"?

Jā, Lenijas Rīfenštāles "Gribas triumfs" mūsdienīgā lasījumā.

Ko jūs zināt par savas filmas varoņiem pēc uzņemšanas pārtraukšanas? Vai nav aizsūtīti "karā ar amerikāņiem"?

Esmu pārliecināts, "karā" viņi nav nosūtīti. Jo vairāk pasaulē šai filmai pievērš uzmanību, un tā ir rādīta jau vairākos festivālos un tiek demonstrēta kinoteātros daudzās valstīs, jo svarīgāk Ziemeļkorejai paturēt iespēju šo ģimeni parādīt visai pasaulei, – ka viss ar šiem cilvēkiem ir kārtībā.

Ja salīdzinām mums saprotamās kategorijās – ar PSRS, kas Ziemeļkorejā ir labāk un kas sliktāk?

Es, protams, esmu laimīgs, ka padomju vara sabruka, tomēr jāatzīst, ka Padomju Savienība bija sistēma – veģetāriete. Vismaz, ja runā par periodu no 60. gadu beigām, ko esmu piedzīvojis arī es. Es pieļauju, ka pats varētu vairāk vai mazāk dabiski eksistēt Padomju Savienībā visu savu dzīvi, ar nelielu personiskās brīvības telpu. Jā, tā nebūtu tā brīvība, kas man ir tagad. Vairāk vajadzētu runāt "Ēzopa fabulu" valodā, taisīt daudz metaforiskāku kino, neceļot tik daudz pa pasauli un uzskatīt braucienu uz Volgogradu par lielu veiksmi. Taču, ja pēkšņi man būtu jāizvēlas – dzīve Ziemeļkorejā vai nāvessods, es, ne sekundi nešauboties, izvēlētos otro.

Staļins virzījās apmēram tajā pašā virzienā, kur šobrīd ir Ziemeļkoreja. Kāpēc jūsuprāt tas līdz galam neizdevās?

Es pats līdz galam nesaprotu staļinisma laiku. Staļins sēja dzīvnieciskas bailes, bet pat vissmagāko represiju laikā eksistēja diža un brīva kultūra – rakstīja Platonovs, Bulgakovs, Ahmatova, Cvetajeva, Pasternaks, iestudēja Meierholds, filmēja Eizenšteins. Jā, mēs zinām, kuru pakāra, kuru nošāva, bet sistēma nenostabilizējās – Staļins nomira.

Taču Ziemeļkorejā Staļins nav miris, viņu "staļinisma periods" tika realizēts jau pirms vairākās paaudzēm, un jauni cilvēki dzima absolūtā brīvības vakuumā. Tā ir unikāla sabiedrības iekārta, kādai nav analoga cilvēces vēsturē. Korejas "staļinisms" ir īpašs sociālisma un totalitārisma hibrīds austrumu kultūrā.

Vai Rietumos kaut kas tāds būtu iespējams? Piemēram, kad Latvijā sāka diskutēt par Krimināllikuma grozījumiem, kas varētu ierobežot vārda un viedokļa brīvību, uzreiz diskusijās izskanēja Ziemeļkorejas vārds, vēl biežāk to piemin, runājot par mūsdienu Krieviju.

Protams, neviens neiet Ziemeļkorejas pēdās. Pat Krievija nē. Radīt otru Ziemeļkoreju mūsdienu pasaulē nav iespējams. Tur notikušais ir anomālija. Kā kaut kādas Černobiļas katastrofas radīta eksotiska būtne – vērsis ar trim galvām. Visticamāk, tā mirtu kā dzīvot nespējīga, bet Padomju Savienība to uzturēja, tā pārdzīvoja krīzes periodu, radīja miljonus trīsgalvainu vērsēnu un iestrēga šajā mežonīgajā stadijā.

Krievijā, lai kā Putins necenstos, beigās viņu aizslaucīs. Nebūs nekāda Ziemeļkoreja. Nu un Latvijā vēl jo vairāk nebūs. Tas gan nenozīmē, ka drīkst pieļaut vārda brīvības vai varas kritikas ierobežošanu. Jebkura vara cenšas izbīdīt kaut kādas lietas bez sabiedrības kontroles – tā ir ātrāk un ērtāk. Viņi domā, ka tā ir cilvēkiem labāk, droši vien Kims Irsens arī gribēja labu. Taču sabiedrībai ir jābūt iespējai ietekmēt varu, lai tā justu šo pastāvīgo kontroli un neaizrautos.

Protams, Latvijā pietiek problēmu, ir daudzas sāpīgas lietas, bet šī ir brīva valsts, kur vari būt laimīgs, un, ja tomēr nepatīk, brauc uz Londonu, iekārtojies auklītes darbā, radi astoņus bērnus, saņem pabalstus un apciemo Latviju Līgo svētkos. Pēc laika vari atgriezties.

Vari vēlēt politiķus, bet vari arī nevēlēt... Nekas no tā nav iespējams Ziemeļkorejā. Pat mūsu saruna tur nebūtu iespējama....