Šogad režisoram paliek 60 gadi. Biogrāfijas vēsta, ka ar kino jaunais Larss sācis nodarboties jau 11 gadu vecumā, tomēr par reālu karjeras sākuma atskaites punktu var uzskatīt eksperimentālo īsfilmu "The Orchid Gardener" 1977. gadā, bet pirmā pilnmetrāžās spēlfilma "Nozieguma elements" sekoja septiņus gadus vēlāk.
Larsa fon Trīra filmas vairākkārt bijušas nominētas "Zelta palmas zaram" Kannu kinofestivālā, ieguvušas atzinību Eiropas kinoakadēmijas balvas ceremonijā un saņēmušas citus profesionalitātes apliecinājumus. Tiesa, ar režisoru – monstru, neskatoties uz filmas žilbinošajiem panākumiem, pēc depresīvā mūzikla "Dejotāja tumsā" atteikusies strādāt islandiešu dziedātāja Bjorka, tāpat pēc "Dogvilas" (2003) pirmizrādes solījumu piedalīties turpinājumā – filmā "Manderleja" – lauzusi austrāliešu kino dīva Nikola Kidmena. Savukārt kino ikona Katrīna Denēva bijusi pagodināta par nelielu lomu jau pieminētajā filmā "Dejotāja tumsā".
Fon Trīra kino mūza šobrīd ir franču aktrise Šarlote Gensbūra, kura spoži sevi apliecinājusi režisora "Depresijas triloģijā" – filmās "Antikrists" (2009), "Melanholija" (2011) un "Nimfomāne" (2013).
Larss fon Trīrs kopā ar savu kolēģi Tomasu Vinterbergu izstrādājis manifestu "Dogma 95", kas sludina dabisku, naturālu, tīru kino, ar minimālu tehnoloģiju iesaisti. Pirmā pēc šī principa uzņemtā filma ir "Idioti" (1998).
Viens no Larsa fon Trīra daiļrades cienītājiem Latvijā ir režisors Uģis Olte. Viņš sarunā ar "Delfi" saka – skatītāji bieži neredz, ka patiesībā Larss fon Trīrs ir humorīgs un amizants režisors. Tāds, viņaprāt, ir diptihs "Nimfomāne" – "humorīgs kino par LIELO tēmu".
"Trīrs nemoralizē, bet intelektualizē. Pie virtuozās žonglēšanas ar bieza kultūrslāņa faktiem pieder gan atsauces uz trigonometriju, Baha ērģeļmūziku, mūzikas polifonijas teorijām, literatūru – jau minēto de Sadu u. c. franču erotisko literatūru, kā Polīnas Reāžas Stāsts par O, Marselu Prustu, gotisko šausmu meistaru rakstnieku Edgaru Alanu Po, 20. gadsimta amerikāņu erotiskās literatūras klasiķiem Henriju Milleru un Anaisu Ninu, Vladimiru Nobokovu –, klasisko glezniecību, kristietības un sātanisma simboliku, gan smagā metāla mūzikas izmantojums filmas skaņu partitūrā," tā par filmu "Nimfomāne" rakstījusi Latvijas kino kritikas autoritāte Dita Rietuma (Laikraksts "Diena" 2014. gada marts).
"Nimfomane" ir pagaidām jaunākais Larsa fon Trīra darbs. Filmas galveno varoni (Šarlote Gensbūra) smagi piekautu uz ielas atrod kāds vientuļš pusmūža vecuma vīrietis (Stellans Skārsgords). Viņš sievieti aizved uz savām mājām. Kamēr sieviete atgūstas, viņa atklāti stāsta par savu nimfomānes pieredzi jau kopš pusaudzes gadiem, kurai apmierinājums tiek meklēts visdažādākajos veidos.
Uģis Olte iesaka noskatīties arī filmu "Antikrists", kas 2009. gadā aizsāka "Depresijas triloģiju".
"Šajā filmā viņš ir precīzi sajutis tādu cilvēku, un jo īpaši sieviešu, dabas šķautni, par kuru mums audzināšana un apkārtējā vide grib likt aizmirst. Šī filma ir pārspīlējums, kas balstīts uz arhetipiskām patiesībām. Tā ir patiesa šausmu filma, kas runā par šausmām, kas ir iekšā katrā cilvēkā. Šī paša iemesla dēļ iesaku noskatīties arī filmu "Melanholija", kas ir turpinājums fon Trīra pētījumiem par sievietes dabu."
Filmā "Antikrists" piedalās tikai divi aktieri – Vilems Defo un Šarlote Gensbūra. Filma ir piesātināta ar vardarbību un seksualitāti. Tā ir psiholoģiska šausmu filma par laulātu pāri, kuri pēc sava bērna nāves dodas uz nomaļu māju mežā glābt savu brūkošo laulību. Tomēr viss izvēršas daudz ļaunāk. Par šo lomu Gensbūra saņēmusi Kannu kinofestivāla balvu kā labākā aktrise.
Savukārt apokalipses drāma "Melanholija" (2011) ir viena no visaugstāk vērtētajām Larsa fon Trīra pēdējo gadu filmām. Kirstena Dansta, kura filmā atveido vienu no galvenajām sieviešu lomām, pēc filmas pirmizrādes Kannu kinofestivālā saņēma balvu kā labākā aktrise, bet Eiropas kinoakadēmija "Melanholiju" atzina par 2011. gada labāko filmu.
Filmas centrā ir divas māsas – Klēra (Šarlote Gensbūra) un Justīne (Kirstena Dansta). Zemei tuvojas milzu planēta, draudot satriekt to gabalos.
"Lai skatītājiem nešķistu, ka Trīrs tikai "iegruzī", interesanta ir dokumentālā filma "The Five Obstructions", kurā viņš liek vienai no savām autoritātēm, vecākās paaudzes dāņu kinorežisoram Joreanam Litam taisīt rimeiku vienam no saviem darbiem – 1967. gada "The Perfect Human". Šī filma atver durvis uz to, kā strādā kino režisora prāts un kāda ir kino daba. Kā kino spēj aktualizēt patiesības, kas ir lielākas nekā pati dzīve," iesaka Uģis Olte.
Noslēgumā jāatgādina viens no skaļākajiem skandāliem, kas Larsu fon Trīru padarīja par "persona non grata" elitārajā Kannu kinofestivālā. 2011. gadā filmas "Melanholija" preses konferencē Kannās režisors neveikli pajokoja, ka patiesībā ir nacists. Tas izraisīja sašutuma vētru, un, neskatoties uz režisora mēginājumiem savus izteikumus mīkstināt, viņš no festivāla tika padzīts. Tiesa, filma "Melanholija" palika Kannu konkursa programmā un teorētiski tai bija iespēja saņemt "Zelta palmas zaru".
2014. gadā uz filmas "Nimfomāne" pirmās daļas pirmizrādi Berlīnes kinofestivālā Larss fon Trīrs ieradās krekliņā ar Kannu kinofestivāla simboliku un uzrakstu – "persona non grata".