Ieskaties! Deviņas karstas filmas festivālā 'Baltic Sea Docs'

Programmā iekļauti deviņi profesionāļu un skatītāju atzinību izpelnījušies kinodarbi, aptverot virkni būtisku tēmu – bērnu un vecāku attiecības, vientulību un sieviešu tiesības, terorismu, kultūru saplūsmi un globalizāciju u.c. Aicinām iepazīties ar visām deviņām programmā iekļautajām filmām. Precīzs seansu plāns Rīgā un reģionos atrodams Nacionālā kino centra mājaslapā.

Režisors Jeržijs Sladkovskis (Jerzy Sladkowski), Ginestra Film, Made, 92 min, 2015, Zviedrija/Somija

Jau kopš bērna piedzimšanas Marina centīgi pilda mātes-cietējas lomu, ar autismu vieglā formā sirgstošo dēlu vadājot no viena ārsta pie otra un izolējot viņu sabiedrības. Lai arī šobrīd iestājies universitātē, savas mātes acīs 22 gadus vecais Oļegs joprojām ir tālu no vīrieša ideāla. Vēloties uzlabot dēla dzīves kvalitāti, kas spētu nodrošināt galveno – sievas un darba atrašanu –, Marina pakļauj Oļegu virknei netradicionālu ārstēšanās metožu. Amatieru teātra pulciņā puisis iejūtas Dona Žuana tēlā, bet psihoterapeites apmeklējuma laikā viņš spiests tēlot zirgu un nēsāt kareivīgo speciālisti pa kabinetu. Oļega un viņa mātes Marinas psiholoģiskais duelis liek domāt par trauslo robežlīniju starp normālo un anormālo mūsdienu sabiedrībā. Vienlaikus šī ir filma par cerību un saprāta uzvaru.

Autisms ir iedzimtu attīstības traucējumu kopums, ko raksturo problēmas ar pašizteikšanos un sociālo mijiedarbību. Latvijā ir aptuveni 11 500 autisma un tā paveidu skartu cilvēku, bet tikai smagākajos saslimšanas gadījumos pacienti dzīvo izolēti no sabiedrības. Tiek uzskatīts, ka Alberts Einšteins, sers Īzaks Ņūtons, Volfgangs Amadejs Mocarts, Čārlzs Darvins, Tomass Džefersons un Mikelandželo bija ar diagnozi – autisms.

Režisors Pols Refsdāls (Paul Refsdal), Medieoperatørene AS, 58 min, 2016, Norvēģija/Sīrija

Filma par "Al-Qaeda" kaujiniekiem-pašnāvniekiem, kuri gaida savu kārtu, lai dotos izpildīt misiju, kas zināma kā džihādistu "Dugma". Viņu vidū optimisma pilnais Kasvaru no Saūda Arābijas, kas nekad nav saticis savu meitiņu, bet ir apņēmības pilns pildīt tēvam doto solījumu – nospiežot pogu, aizlaist viņpasaulē pēc iespējas vairāk ienaidnieku. Savukārt britu izcelsmes radikālis Lūkass ir iegrimis pārdomās par ticību, identitāti un jauniegūto ģimeni. Vaļsirdīgajās režisora sarunās ar jaunajiem vīriešiem abstraktais termins terorisms iegūst biedējoši personificētus vaibstus.

2009. gada novembrī Pauls Refsdāls Afganistānā uzņēma dokumentālo filmu par "Taliban" kaujiniekiem un tika sagūstīts. Pavadījis sešas dienas neziņā, pārgājis islāmticībā, nokaulējis izpirkuma maksu un naudas meklējumos pats sazvanījis vairākus TV kanālus un Norvēģijas vēstniecību, režisors visbeidzot tika atbrīvots. Neskatoties uz šo pieredzi, Refsdāls atgriezās pie teroristiem, lai uzņemtu filmu "Dugma".

Režisors Stīvs Hūvers (Steve Hoover), The Animal/Orchard, 100 min, 2015, ASV/Ukraina

Harizmātiskā ukraiņu mācītāja Genādija Mohņenko misija ir atgriezt dzīvē Mariupoles ielu bērnus – nepilngadīgos narkomānus, alkoholiķus un bezpajumtniekus. Savā 2000. gadā dibinātajā patversmē, kas simboliski nosaukta par Svētceļnieka Republiku, Mohņenko nereti spiests jauniešus ievietot pret viņu gribu un tāpēc saskāries gan ar apkārtējo neizpratni, gan amatpersonu pretestību. Tomēr Genādija paveiktais ir devis iespēju daudziem ielu bērniem izkļūt no šķietami bezcerīgā stāvokļa, pamazām mainot arī sabiedrības attieksmi. Režisors ir radījis neparastu mācītāja grēksūdzi un provokatīvu ceļojumu laikā, vienlaikus uzdodot jautājumu par to, vai mērķis attaisno līdzekļus.

Arī Mohņenko vecāki ir bijuši alkoholiķi. Viņa dibinātajā patversmē ikdienā uzturas aptuveni 50 bērnu. Latvija ir līdere Eiropā ar 79% bērnu vecumā līdz 13 gadiem, kas vismaz reizi mūžā ir lietojuši alkoholu. Saskaņā ar narkologu novēroto nepilngadīgo rehabilitācijas centros, atkarība mazgadīgajiem var izveidoties pat pāris mēnešu laikā.

Režisors Nasibs Farahs, Sērens Stīns Jespersens (Nasib Farah, Søren Steen Jespersen), Made in Copenhagen, 59 min, 2014, Dānija/Somālija

Visticamāk, cilvēku pūlī viņi ne ar ko neizceļas. Šo puišu ikdiena līdzinās mūsējai, līdz kādu dienu viņi paņem rokās ieroci un sāk šaut. Pēdējo gadu laikā daudzi Eiropā dzīvojošo musulmaņu imigrantu bērni ir pievienojušies radikāli noskaņotajiem islāmistu grupējumiem. Runājot ar skandināvu jauniešiem, kas saskārušies ar savervēšanas mēģinājumiem, un tēvu, kura dēls ir iesaistījies radikāli domājošā organizācijā, filmas veidotāji mēģina rast cēloņus šai parādībai. Iemesli ne vienmēr ir viennozīmīgi un Rietumu sabiedrībai glaimojoši.

1988. gadā Pakistānā Osama bin Ladens izveido teroristisko organizāciju "Al-Qaeda", tie ir musulmaņi, kas Afganistānas teritorijā karo pret PSRS. Vēlāk "Al-Qaeda" izvēršas daudzviet pasaulē un sarīko neskaitāmus terora aktus, tostarp Pasaules tirdzniecības centram ASV. 2004. gadā no "Al-Qaeda" grupējuma Irākā izveidojas Islāma valsts jeb "Daesh", kas kļūst īpaši spēcīga pēc 2011. gada un patlaban aktīvi karo Sīrijā un Irākā. Sīrijā karo arī "Al-Nusra" – cits no "Al-Qaeda" atšķēlies atzars. 2006. gadā izveidota "Al-Shabaab" – Austrumāfrikas džihādistu jauniešu organizācija, kas šobrīd visaktīvāk darbojas Somālijā un sadarbojas ar "Al-Qaeda". Gan "Al-Qaeda", gan "Al-Shabaab" pēc 2011. gada norobežojas no Islāma valsts. Pret Izraēlu karo šiītu organizācija "Hezbollah". Viņi visi grib aizsargāt islāmticīgās valstis no Rietumu ietekmes un neticīgajiem, bet rezultātā radikalizē islāma sabiedrību un sēj bailes pasaulē...

Režisors Germans Krāls (German Kral), Lailaps Pictures/ Horres Film & TV/ German Kral Filmproduktion, 85 min, 2015, Vācija/Argentīna

Marija Njevesa Rego (80) un Huans Karloss Kopess (83) ir Argentīnas visu laiku slavenākais tango pāris. Satikušies jau pusaudžu vecumā, savu turpmāko dzīvi abi ir veltījuši temperamentīgajai dejai, un arī šķiroties mākslu spējuši likt augstāk par personiskajiem pārdzīvojumiem. Tieši pateicoties Huanam un Marijai, tango ir šķērsojis savas valsts robežas, nokļuvis uz Brodvejas skatuves un iekarojis pasauli. Abu emocijām un kaislībām bagātās atmiņas par partnerību dzīvē un mākslā palīdz izdzīvot mūzika un virtuozi dejotāji, radot īpašu tango portretu un vēlmi apgūt šo deju.

Argentīnas tango radies 19. gadsimta vidū, afrikāņu deju elementiem sajaucoties ar vietējo deju. Vēlāk iegūstot gan spāņu, gan kubiešu u.c. imigrantu kultūru iezīmes, tango kļuva populārs vienkāršo ļaužu vidū. 20. gs. sākumā ar tango sāka aizrauties dižciltīgie argentīnieši un līdz Pirmajam pasaules karam tas jau bija iekarojis smalkākos salonus gan Parīzē, gan Londonā. Tango dzimtenē šīs dejas zelta laikmets bija no 30. gadu vidus līdz 50. gadu vidum. Huana Perona diktatūras laikā, pastāvot aizliegumam pulcēties lielākam cilvēku daudzumam, deja panīka. Līdz ar militārās huntas krišanu 1983. gadā, Argentīnā sākās tango renesanses laikmets.

Režisors Dāns Veldheizens (Daan Veldhuizen), Viewpoint Productions, 94 min, 2015, Nīderlande/Laosa

Gleznainais ciemats Laosas ziemeļos piesaista aizvien vairāk ceļotāju. Kamēr tie, mugursomām apkārušies, jūsmo par vides autentiskumu un vienkāršību, ciema iedzīvotāji atklāj sev Rietumu kultūras pievilcību un tās piedāvātos labumus. Gauso ikdienas ritmu pamazām nomaina kņada, bet rosīgi vietējie atbraucējiem galdā ceļ banānu pankūkas tradicionālo lipīgo rīsu vietā. Rāmi plūstošā un estētiski valdzinošā filma ir poētisks stāsts par divu atšķirīgu kultūru mijiedarbi globalizācijas apstākļos.

Vjetnamas kara laikā ASV Laosā nometa vairāk nekā 270 miljonus bumbu – tas ir pasaulē lielākais skaits uz vienu iedzīvotāju kādā valstī. Tikai 90. gadu sākumā Laosas valdība sāka attīstīt tūrisma industriju, līdz tam 80% Laosas iedzīvotāju nodarbojās ar kafijas ražošanu. Šobrīd valstī ir 6,8 miljoni iedzīvotāju, bet ik gadu to apmeklē vairāk nekā 4 miljoni tūristu, galvenokārt taizemieši, amerikāņi, briti un francūži.

Ja piecpadsmitgadīgajai Sonitai būtu teikšana, Maikls Džeksons būtu viņas tēvs, bet Riana – māte. Tomēr Sonita ir afgāņu bēgle, kas apmetusies Teherānā. Kamēr ģimene cer viņu izprecināt par 9000 dolāriem, dzīvespriecīgā Sonita strādā par apkopēju, mācās bēgļu nometnē kopā ar citām pusaudzēm un sapņo kļūt par reperi. "Ļauj man ko iečukstēt tavā ausī – nevienam tas nebūtu jādzird, bet es vēlos runāt par "Pārdotajām līgavām"…" Par spīti tam, ka Irānā sievietēm ir aizliegts publiski muzicēt, Sonita, bruņojusies ar repu, uzsāk savu svēto karu pret nepilngadīgo izprecināšanu.

Sonitas Alizadehas dziesmas "Brides for Sale" videoklipu "Youtube" noskatījušies vairāk nekā pusmiljons skatītāju. Rietumos jaunā mūziķe kļuvusi par savdabīgu feminisma ikonu – Sonitu aicina piedalīties sieviešu tiesībām veltītās konferencēs, par viņu interesējas "MTV", "Teen Vogue" un "The New York Times".

Režisore Lorija Andersone (Laurie Anderson), Canal Street Communications, 75 min, 2015, ASV/Francija

Šajā metafiziskajā un dziļi personiskajā vizuālajā esejā multimāksliniece Lorija Andersone filozofē par mīlestību un nāvi, budistu mācību un pasaules mainīgo realitāti. Tā ir emocionāla atvadīšanās no nesen aizgājušās mātes, vīra – leģendārā mūziķa Lū Rīda – un mīļotā suņa Lolabelles. Andersones melodiskās balss stāstījums aizkadrā savijas ar viņas mūziku un gleznām, fotogrāfijām un amatiervideo fragmentiem, radot intensīvu kino pārdzīvojumu, ko nav iespējams kategorizēt. Gluži kā pašu Andersoni, kuras daudzveidīgā karjera aptver mūziku, glezniecību, dzeju, performanci un citas mākslas formas.

Būdama pārliecināta, ka dzīvnieks gluži kā cilvēks ir ar intelektu apveltīta personība, savai žurku terjera šķirnes kucītei Lolabellai Andersone bija iemācījusi gleznot, spēlēt klavieres un "dziedāt". Tiek uzskatīts, ka terjeri ir vieni no attīstītākajiem suņiem – tie spēj saprast vairāk nekā 500 vārdu.

Režisirs Ēriks Gandīni (Erik Gandini), Fasad Cine AB, 90 min, 2015, Zviedrija

Diskutējot par valsts nākotni, 1972. gadā zviedru politiķi radīja manifestu par sabiedrību, kuru veido savstarpēji neatkarīgi indivīdi. 40 gadus vēlāk Zviedrijā ir lielākais vienatnē mirušo skaits Eiropā un indivīda neatkarība ir novesta līdz galējai robežai. Ģimenes plānošana internetā un spermas šprices piegāde mājās ar velokurjera palīdzību – tieši tāda ir daudzu zviedru "mīlas teorija". Pilnīgi pretēja ir ikdiena kādā Etiopijas ciemā, kur patiesas dzīves meklējumos apmeties pensionējies zviedru ārsts. Vai ir iespējams pārmest laipu starp labklājības pārsātinātu un izdzīvot gribošu sabiedrību?

Neauglības ārstēšanas nolūkos 1999. gadā Latvijā tika izveidota pirmā spermas banka, patlaban dzimumšūnas uzglabā sešas klīnikas. Lai arī spermas donori Latvijā ir anonīmi, tomēr to trūkst. Vēl joprojām nav vienota dzimumšūnu donoru reģistra, ko paredz 2002. gada Seksuālās un reproduktīvās veselības likums. Tādēļ nav iespējams kontrolēt likumā noteikto ierobežojumu, kas paredz, ka valstī nedrīkst būt vairāk kā trīs no viena donora dzimušo bērnu. Šobrīd Saeimā turpinās diskusijas par minētā likuma grozījumiem.