Gandrīz svētais krokodils Gena. Mācītājs Linards Rozentāls par filmu 'Gandrīz svētais'  (10)

Manai, četrdesmitgadnieku, paaudzei piederīgie droši vien labi atceras bērnībā bieži redzēto multfilmu "Krokodils Gena un tās kolorītos varoņus. Man šķiet, ka kāda cilvēku radīta mākslas darba ģenialitāte un pārlaicīgums slēpjas tajā, ka šis darbs kļūst par metaforu kaut kam citam – tas tālu un dziļi pārsniedz paša mākslas darba realitāti un kontekstu. Tā tas ir noticis arī ar savulaik tik populāro multfilmu pavisam citā vēstījumā – režisora Stīva Huvera 2015. gada filmā "Gandrīz svētais" (filmas sākotnējais nosaukums – "Krokodils Genādijs").

Tas ir stāsts par kādu, no viena skata punkta, pretrunīgu un nekonvencionālu ukraiņu mācītāju un kapelānu Genādiju Mohņenko, kurš izveidojis rehabilitācijas centru "Svētceļnieka Republika". Mohņenko ar saviem draugiem kādā Ukrainas pilsētā, šobrīd daudziem zināmajā Mariupolē, no pagrabiem, ielām, izgāztuvēm, truščobām bieži vien piespiedu kārtā vāc ielu bērnus, pusaudžus un jauniešus un mēģina kaut kā viņus motivēt dzīvei, tiecas viņus izraut no lēnas, narkotiku apmiglotas nāves.