Nav daudz tādu filmu, kuras, skatoties jau trešo reizi, joprojām atklājās jauni satura, formas un intonācijas līmeņi. Lorijas Andersones "Suņa sirds" ir viena no šādām filmām, kuru līdzīgi kā labu grāmatu gribas paturē rokas stiepiena attālumā, lai varētu atkal noskatīties brīžos, kad aptrūkstās viedā rāmuma, ar kura palīdzību izdodas palūkoties uz dzīvi gaiši un redzīgi.
Ar Lorijas Andersone daiļradi, ja nemaldos, vēl tālajos 80. gados mani iepazīstināja par Latvijas multimediju patriarhu dēvētais Hardijs Lediņs, kuram tā bija neizsmeļams iedvesmas avots. Joprojām Andersone, man šķiet, ir viena no interesantākajām un jaudīgākajām sava laika radošajām personībām tās izpausmes dauzveidīgajos aspektos – gan kā mūzikas, performanču, gleznu un tekstu autore.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
