Deja mūža garumā. Baleta māksliniece Elza Leimane par filmu 'Mūsu pēdējais tango'  (8)

Režisora Germana Krāla 2015. gadā uzņemtā dokumentālā filma "Mūsu pēdējais tango" stāsta un stāstot izdejo Argentīnas slavenākā skatuves pāra Marijas Njeves Rego un Huana Karlosa Kopes partnerattiecību līkločus. Viņu savienība dejā un dzīvē ilga teju 50 gadu un abu vārdi žanra vēsturē rakstāmi lieliem un cēliem burtiem. Varētu pat teikt, šī bijusi abpusēji liktenīga savienība – kā dejotājiem, tā arī tango mākslai.

Abu lielā mīlestība uz deju, to klusi ne vien uzturējusi pie dzīvības Huana Perona diktatūras laikā, kad aizliegums pulcēties lielākam cilvēku skaitam izraisīja tango zelta laikmeta eiforijas panīkumu, bet arī izcēlusi to skatuves, televīzijas kā arī Brodvejas prožektoru gaismā, iemantojot neviltotu vispasaules sajūsmu un pielūgsmi.

Marija un Huans, kuri nu jau pārkāpuši astoņdesmitgadnieku slieksni, ar stāstījuma un pārrunu palīdzību atskatās uz pirmo satikšanos 14 un 17 gadu vecumā un dzīvi, kas tai sekoja, mēģinot rast atbildes uz filmas veidotāju, dejotāju uzdotiem un, šķiet, arī sev neatbildētiem jautājumiem. Filmas struktūra kā dejas solis slīd no dokumentāla stāsta uz iestudētiem dejas priekšnesumiem, teatrālām etīdēm, arhīva video materiāliem mijoties ar sarunām starp filmas galvenajiem varoņiem un dejotājiem/aktieriem.

Notikumu izklāsta centrā ir Marija Njevesa – neskatoties uz cienījamo vecumu, elegantā solī māksliniece aicina skatītāju līdzi uz savām bērnības vietām, pirmo skatuvi u.c.. Sarunā iesaistās dejotāji, kuri no uzmanīga klausītāja pārtop par audzēkņiem, kā arī attēlo/dejā interpretē kādu noteiktu Marijas dzīves posmu. Tieši šis aspekts šķiet neparasts un piešķir dokumentālajam stāstījumam mūzikla sajūtu, kā arī palielu devu romantikas (daļēji atsauc atmiņā filmas izpildproducenta Vima Vendersa 2011. gadā režisēto burvīgo veltījumu Pīnai Baušai "Pīna").

Filmas izklāstā ir kas simpātiski teatrāls, priekšplānā izvirzīta abu dejotāju attiecību drāma, līdz ar to paliek sajūta, ka par tango izcelsmi, pāra profesionālajām gaitām un daudzajiem sasniegumiem esam guvuši vien lirisku ieskatu. Saprotams ir Marijas aizvainojums brīdī, kad viņa vairs nevēlas atbildēt uz filmas veidotāju jautājumu gūzmu, kuri skar trauslo un dzīves gaitā tik ļoti sašūpoto privāto telpu. Jau filmas ievadā skaudri izskan Marijas atzīšanās, ka neko savā dzīvē viņa negribētu mainīt, ja būtu iespēja to izdzīvot vēl vienu reizi. Tikai vienu-viņa nebūtu kopā ar Huanu. Bet, kā saka, "it takes two to tango", jeb tango dejo divi. Marijas un Huana kaislīgās attiecības – greizsirdības, mīlestības, aizvainojumu un milzu pievilkšanās spēka caurstrāvotas ir kā tango esence, kura uzskatāmi virmo, abiem dejojot.

Huanam bija neizsmeļamas ambīcijas un vīzija par tango nākotni, uzdrīkstēšanās vērt vaļā arvien jaunas durvis. Šīs rakstura iezīmes, proti, lielā apetīte uz jauniem sasniegumiem spilgti attiecināma arī uz Huana nespēju pretoties arvien jaunu sieviešu šarmam. Gandrīz vai smaidu raisošas ir Kopes taisnošanās un loģiskie pamatojumi savām romantiskajām izvēlēm. Tikmēr Marija ticēja viņa profesionālai vīzijai, līdztekus pārdzīvodama neskaitāmus aizvainojuma mirkļus, līdz zināmam laikam cenšoties sadzīvot ar dzīvesbiedra dzīvesstilu.

Viņu stāsts un jo īpaši Marijas realitāte šodien – vecumdienas vienatnē un nepiepildītais sapnis par ģimeni, liek svaru kausos jautājumu par izvēlēm par labu kādam, par labu sev. Filmas vēstījums apcerīgi jautā, ko nozīmē un kā sadzīvot divām radošām personībām, vienlaikus apliecinot gribas un rakstura spēku profesijas priekšā. Marija savus lielākos izaugsmes posmus saista tieši ar krīzēm personiskajā telpā. Kad satricinājumi transformēti milzu radošajā enerģijā. Un no ekrāna uz mums veras būtne, kuras acīs ir neizmērojamas skumjas, kuras savukārt nomaina apbrīnojama meitenīga dzirksts, runājot par lielo un īsto mīlestību – tango.

Dejai piemīt īpaša enerģija, tā spēj satuvināt un sakausēt, kā arī noturēt virs ūdens grūtos laikos. Kā apliecinājums tam ir žanra tradīciju saglabāšana, pārvarot politiskus satricinājumus. Līdzīgi bijis arī ar baleta mākslu Latvijā – pirmajā pēckara mēnesī pa opernama izsistajiem logiem sniega pārslas atrada ceļu pie baleta māksliniekiem. Trupa bija krietni mazākā sastāvā, tomēr turpinājusi darboties. Savukārt pasaules baleta horeogrāfiem nemainīgi saistoša ir tango tēma un man kā dejotājai vienmēr ir interesanti atrast īsto, patieso sajūtu, izpildot šīs horeogrāfijas.

Varbūt filmas režisors ne līdz galam izmantojis sev pieejamās sastāvdaļas, lai filmas buķete būtu pilnīga. Manai gaumei par spēcīgu ir jau pieminētā fokusēšanās uz savstarpējām attiecībām, radot iztrūkuma sajūtu sižeta līnijā. Arī mūzikai un Kopes sadarbībai ar Astoru Pjacollu ir paslīdēts garām, taču tango smeldze šim darbam piemīt pārpārēm.

Tuvojoties vēsākai sezonai, lai silda tango sabiezinātais valdzinājums un dejas smalkums, mīļo lasītāj!

Baltijas Dokumentālo filmu forums norisinās no 7. līdz 11. septembrim. Plašāk par filmu seansiem Rīgā un reģionos – Latvijas Nacionālā kino centra mājaslapā.

"Mūsu pēdējais tango" ("Our Last Tango") – režisors Germans Krāls (German Kral), 2015. gads, Vācija/Argentīna.