Ko izvēlēties? Ceļotāja Zane Eniņa par filmu 'Rīsu zemes bērni un banānu pankūkas'

Jāpaspēj redzēt Kuba (Mjanma, Kambodža, Kolumbija utt.), kamēr vēl tūrisms nav tās pārvērtis, citiem vārdiem sakot - sabojājis. Šādus izteikumus, ceļojot var dzirdēt bieži. Filmas "Rīsu zemes bērni un banānu pankūkas" veidotājs Dāns Velheizens piedāvā pavērot caur kameras aci, kā tūrisma attīstība pārvērš neliela Laosas ciematiņa Muang Ngoi dzīvi.

Kad ciemata iedzīvotāji nosvin lietus sezonas beigas, garās laivās pa upi sāk ierasties pirmie tūristi, kuri tiek uzņemti ar prieku – viņi ienes ciemata dzīvē dažādību un, protams, arī naudu. Daudzi iedzīvotāji no tradicionālām nodarbēm, piemēram, rīsu lauka kopšanas, pievēršas citām aktivitātēm, lai apkalpotu tūristus – piedāvā masāžas un viesnīcu pakalpojumus, gatavo un tirgo suvenīrus, organizē ekskursijas gida pavadībā.

Tūristi izbauda šejienes mieru un autentisko dzīvesveidu, tomēr arī paši secina – kolīdz ciemats nonāks "Lonely Planet" vai kādā citā ceļvedī, uz šejieni sāks plūst pārāk daudz interesentu, kas neglābjami izmainīs vidi un cilvēkus. Un tā arī notiek. Protams, ne jau vienā dienā. Iesākumā ciematā parādās stabils elektrības pieslēgums, drīz vien cieminieku sadzīvē ienāk tehnoloģijas – skandas, dators, telefoni, televizori un nemanot vietējo skati ir piekalti ekrāniem, līdzīgi kā daudzviet pasaulē. Mājas tiek pārveidotas par viesnīcām, tradicionālo trauku vietā tiek piedāvāti rūpnieciski ražoti, ratus nomaina automašīnas. Tradicionālos ēdienus, piemēram, lipīgos rīsus, papildina daudz globālāki ēdieni – šokolādes kēksi un banānu pankūkas.

Filmas veidotāji neuzspiež viedokli – vai tūristu atnestās pārmaiņas ir labas vai sliktas. No vienas puses – lielākā daļa ciemata iedzīvotāju uzskata, ka tūrisms ir atnesis daudz laba un interesanta, autentiskuma pazaudēšanas bažas vairāk izskan no pašu tūristu puses. Tomēr novilkt līniju – cik tālu tūrisma ietekme ir ar plus zīmi un kurā brīdī viņu atnestā globalizācija sāk pārmākt vietējo vidi, īsti nav iespējams.

Līdzīgus jautājumu mēs varam uzdot katrs pats sev – cik daudz mēs ceļojot kļūstam par globalizācijas līdzdalībniekiem? Un cik daudz mēs saglabājam senču gudrību, gadsimtu tradīcijas un cik daudz ielaižam dzīvē globālo? Vai mēs būtu gatavi staigāt linu kreklos un vērpt skalu gaismā? Droši vien nē. Vai mēs pārāk bieži skatāmies ekrānos un pārāk reti acīs? Droši vien jā.

Domāju, ka Latvijā mēs jau esam pārslimojuši plastmasas laika aizrautību un cilvēki atkal ar lielāku cieņu izturas pret vietējiem labumiem – vēderā bāžamiem un dzīvi greznojošiem. Tomēr nez vai mēs būtu gatavi atteikties no avokado, picām vai banāniem – globalizācija virtuvē ir ļoti garšīga. Labi apzināmies, ka ne jau šie produkti, bet gan kaņepju sviests, rupjmaize, sklandu rauši un šprotes ir tas, ar ko varam piesaistīt un ieinteresēt mūsu viesus. Jo cik gan garlaicīgi būtu ceļot, ja visās zemēs tiktu ēstas picas un banānu pankūkas, cilvēki runātu angliski un ģērbtos T-kreklos. Man gribas cerēt, ka arī Āzija atradīs to vidusceļu, lai ielaistu Misis Gobalizāciju viesistabā, bet ne guļamistabā. Un mēs paši arī.

Paralēli galvenajai domai par globalizācijas ietekmi, filmā parādās arī cilvēciska līmeņa jautājumi – draugu un kaimiņu attiecības, biznesa veidošana un konkurence, attiecības un alkohols – problēmas, kuras ir gana līdzīgas visās pasaules malās.

Nevajadzētu gaidīt no filmas spraigu sižetu vai augsto mākslu, lai gan operatora darbs manam kino neprofesionāļa skatījumam šķita cienījams. Filmas baudīšanai vērts noskaņoties mierīgi, novērtējot iespēju nonākt neitrālā vērotāja pozīcijā. Un pēc tam atbildēt pašam sev uz jautājumiem, kādus nu katram filmas noskatīšanās radīs.

Baltijas Dokumentālo filmu forums norisinās no 7. līdz 11. septembrim. Plašāk par filmu seansiem Rīgā un reģionos – Latvijas Nacionālā kino centra mājaslapā.

"Rīsu zemes bērni un banānu pankūkas" – režisors Dāns Veldheizens (Daan Veldhuizen), 2015 gads, Nīderlande/Laosa.