Meitene, kura uzdrīkstējās sapņot. Dziedātāja Aminata par filmu 'Sonita'  (9)

Pirms noskatījos filmu, es nelasīju aprakstu, par ko tā ir, tāpēc ieraugot filmas pirmos kadrus, es padomāju, ka šis ir stāsts par jaunu meiteni, kurai ir dabas dota harizma, un kura ļoti vēlas kļūt par dziedātāju, neskatoties uz to, ka apstākļi viņai apkārt tam nav piemēroti. Ar pirmajiem kadriem man bija sajūta, ka šis būs Pelnrušķītes stāsts, kurā meitenes talantu noteikti pamanīs kāda feja un, neskatoties uz visām grūtībām, viņa piepildīs savu sapni. Bet šajā gadījumā viss nav tik pasakaini un vienkārši. Šis stāsts ir daudz dziļāks, daudz sarežģītāks un daudz smagāks.

Filmas galvenā varone ir piecpadsmitgadīgā Sonita, bēgle no Afganistānas, kas jau astoņus gadus dzīvo Irānā. Meitene dzīvo kopā ar savu māsu un māsas meitu. Pārējā ģimene ir palikusi Afganistānā. Sonita dzīvo nabadzībā, tāpēc paralēli mācībām speciālā skolā (bēgļu centrā) meitene strādā par apkopēju. Kā jau katram cilvēkam, arī Sonitai ir sapnis – viņa vēlas kļūt par reperi, uzstāties publikas priekšā, lai viņas auditorija būtu tikpat mīloša un pieņemoša, kā lielām zvaigznēm. Neskatoties uz grūtībām un to, ka gan Irānā, gan Afganistānā sievietēm ir aizliegts dziedāt, Sonita pati raksta dziesmas un uzstājās ar tām skolas pagalmā. Viņa nevēlas atteikties no sava sapņa. Sonita – maza meitene, kura uzdrīkstējās stāties pretī sistēmai, kura uzdrīkstējās sapņot.

Piecpadsmit gadu vecumā Sonitai jau nācās pārdzīvot ļoti daudz šausmu – viņa redzēja karu, nāvi, redzēja, kā viņas tuviniekiem tika pielikti ieroči pie galvas. Un jau kopš pašas dzimšanas viņas tālākais liktenis bija izlemts – viņa tiks pārdota kādam vīram, pēc iespējas dārgāk.

Mūzika Sonitai ir veids, kādā paust savu neapmierinātību ar pastāvošo sistēmu, ar to, ka sievietes viņas zemē tiek diskriminētas. Vērojot filmas ainas, kurās tīņu meitenes, sēžot skolas solā, sarunājās savā starpā par to, par kādu cenu vecāki bija pārdevuši viņas (vienu pārdeva lētāk, citai paveicās vairāk un to pārdeva dārgāk…), man skrēja skudriņas pa muguru. Nevaru saprast, kā cilvēku tirgošana var būt likumīga. Ir ļoti skumji, ka joprojām pastāv zemes, kur verdzība ir normāla lieta. Kur sieviete ir vienkārši lelle, ar kuru var attiecīgi rīkoties – kā ar mantu.

Man jāatzīst, ka, skatoties šo filmu, man aizvien vairāk palika kauns. Kauns par to, ka es kādreiz kādam esmu sūdzējusies, ka man grūti iet mūzikas biznesā, ka kaut kas nesanāk tā kā es gribētu. Es iedomājos, ko es darītu, ja es būtu Sonitas vietā? Ja man būtu aizliegts dziedāt. Ja mani pārdotu par 9000 dolāriem, jo manam brālim ir vajadzīga nauda… Ko tad es darītu? Vai man pietiktu spēka cīnīties ar to visu un nepadoties? Es nezinu atbildi uz šo jautājumu un, cerams, arī neuzzināšu.

Šī filma nevienu nevar atstāt vienaldzīgu. Ir grūti noticēt, ka tie ir cilvēki, kas ir tik nežēlīgi viens pret otru.

Filmā bija aina, kas norisinājās Irānā, Sonitas skolā. Bēgļu centra direktores (vai skolotājas) kabinetā sēdēja meitene (pēc izskata vēl jaunāka nekā Sonita, tātad apmēram 12-14 gadus veca). Viņai bija liels zilums zem acs, ko atstājis viņas vecākais brālis. Droši vien situācijā, kad maza meitene tiek pakļauta vardarbībai mājās, būtu jāizsauc policija, ātrā palīdzība, jāveic kādi pasākumi, iespējams, brālis jāieliek cietumā, meitenei ir jāpalīdz kaut kādā veidā. Bet viss, ko veica skolotāja – piezvanīja brālim, kurš apsolīja, ka "tas vairs neatkārtosies", un tas arī viss! Meitenei bija jāiet atpakaļ mājās pie mīļā brāļa, cerot, ka viņš turēs savu solījumu...

Visvairāk šajā filmā mani šokēja Sonitas māte. Es nevarēju saprast, kā māte var pārdot savu bērnu. Filmā bija aina, kur māte sarunā ar Sonitas māsu "izrādīja savu rūpi un mīlestību pret meitu", sakot, ka Sonita ir laba meitene, un par viņu var prasīt vairāk – vismaz 8000 dolāru… Sonitas māte taču pati ir izgājusi tam cauri, apprecoties 13 gadu vecumā ar jau vecu vīru. Vai tiešām viņa nevēlās, lai viņas meita dzīvotu citādi!? Lai viņa ir laimīga? Kā māte var būt tik cietsirdīga pret savu meitu, neņemt vērā viņas vēlmes?

Varbūt tā nav cietsirdība, bet "neziņa", jo māte vienkārši nezina, "kā var dzīvot savādāk?" Varbūt viņas izpratnē laime tiešām nozīmē veiksmīgi pārdot sevi pēc iespējas dārgāk, lai ģimene varētu dzīvot par nopelnīto naudu. Bet kurš beigās ir laimīgs? Māte vai meita?

Filmā dzimumu nevienlīdzība tika parādīta dažādās jomās, pat mūzikā. Sievietēm ir aizliegts dziedāt… Sonita iet uz vairākām studijām, lai ierakstītu savu dziesmu. Vairākums producentu atsakās ierakstīt viņas skaņdarbu tikai tāpēc, ka viņa ir sieviete. Vai jūs varat iedomāties, ka visur pasaulē sievietēm būtu aizliegts dziedāt? Tad nebūtu Ellas Ficdžeraldas, Āretas Franklinas, Vitnijas Hjūstones un citu dīvu. Kāda tad būtu mūzika?

Šī filma ataino skarbo realitāti, kurā sievietes tiek diskriminētas, kurā sievietēm tiek atņemta iespēja dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, paust savu viedokli, mācīties, nodarboties ar to, kas patīk un vispār kaut ko vēlēties. Diemžēl tas viss pastāv arī šodien, kaut arī tam ir grūti noticēt. Es apbrīnoju Sonitu par to, ka viņa atrada sevī spēku tam visam pretoties. Galvenajai varonei nācās pārciest ļoti daudz.

Sonita ir ļoti spēcīga personība. Neskatoties uz to, ka viņa ir izaugusi nežēlībā un diskriminācijā, viņa joprojām paliek smaidīga, sapņojoša un labsirdīga. Tam ir vajadzīgs milzīgs spēks, un Sonita noteikti ir piemērs mums visiem, piemērs, ka NEKAD nevajag padoties.

Pēc filmas noskatīšanas mani moka viens jautājums – kāpēc vēl ir vietas, kur sieviete netiek uzskatīta par pilnvērtīgu cilvēku?

Sonitas stāsts, kaut ļoti skarbs un nežēlīgs, tomēr beigās ir veiksmīgs, jo Sonita tiek prom no verdzības, netiek pārdota un tagad dara to, ko vēlās. Bet šis ir tikai viens gadījums no neskaitāmi daudziem citiem. Cik vēl ir mazas meitenes, kurām nepaveiksies un par kurām neviens neuzzinās? Kurām nebūs iespējas piepildīt savus sapņus? Kuras tiks pārdotas kā preces?

Baltijas Dokumentālo filmu forums norisinās no 7. līdz 11. septembrim. Plašāk par filmu seansiem Rīgā un reģionos – Latvijas Nacionālā kino centra mājaslapā.