Natālijas (teju vienmēr izcilā Izabella Ipēra) stabilā dzīve brūk kopā – pēc vairāk nekā 20 gadus ilgas laulības viņas vīrs aiziet pie jaunākas sievietes, bērni pieaug un izvācas no vecāku ligzdas. Arī pasniegtās filozofijas klases skolēni ir vairāk ieinteresēti protestos un anarhijā, nekā pasniedzējas stāstītajā. Bonusā nāk slimās un kaprīzās mātes (Edīte Skoba) izlēcienu nasta: te viņa izdomā izsaukt avārijas dienestus, te taisīt pašnāvību, te neēst... Taču Izabellas Ipēras ("Viņa", 2016, "Skaļāk par sprādzieniem", 2015, "Mīlestība", 2012) varone ar nesatricināmu mieru uzņem visus dzīves piespēlētos izaicinājumus.
Režisore nedramatizē un ieņem ieturēti vērojošu pozīciju. Izvairoties no pašmērķīga eksistenciāla smaguma un lēta sentimenta, Hensena-Lēve pēta savas varones evolūciju. Filmā daudz apspriež filosofiju – arī režisore nāk no filozofijas pasniedzēju ģimenes –, bet šīs sarunas nav vien snobiska mētāšanās ar vārdiem un idejām. Tiek uzdots jautājums, kādā mērā humanitāras zināšanas ir pielietojamas ikdienas dzīvē. Natālija stoiskā nosvērtībā sakārto savas emocijas. Sižetiski ir sagatavota klasiska klišeju augsne pusmūža krīzei un radikāliem pavērsieniem. Tomēr tā vietā, lai mainītu savu dzīvi par visiem simt astoņdesmit, galvenā varone nezaudē pašlepnumu un strādā ar savu iekšējo pasauli.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
