Riga IFF programmā – zēnības gars un mātes balss filmā 'Brāļi'

Pirmais futbola treniņš, untums iegūt tādu pašu matu sasuku kā amerikāņu rokgrupas "Green Day" solistam un ģitāristam Billijam Džo Ārmstrongam, jo, lūk, visiem basģitāristiem ir krāsoti mati, skolas direktores rājiens par bravūrībā izsisto logu un aizraušanās ar zivju eļļas lietošanu, lai tikai ātrāk... pieaugtu. Šīs ir tikai dažas nelielās atmiņu fiksācijas no Holmu ģimenes arhīva. Norvēģu režisore Ašlava Holma astoņus gadus ar kameru portretējusi savu dēlu Lūkasa un Markusa pieaugšanu no paša zēnības spirgtuma līdz jau jauneklīgam briedumam. "Šķiet, ka tas prasīs daudz darba," atbild Lūkass savai mātei, kad viņa iepazīstina dēlu ar savu ilgtermiņa projektu. "Iesākumā telpā nekā nebija. Tikai Dievs. Un tad viņš radīja divus cilvēkus," aizkadrā stāsta Markuss. Ekrānu apņēmusi tumsa. Jau nākamajā kadrā mēs ieraugām filmas galvenos varoņus, divus trauslus un entuziastiskus puikas nošmulētos peldšortos, kuri gatavojas lēkt ar striķi no koka ūdensnamiņa laipas jūrā.

Lūkass un Markuss ir idilliskās Smēlas salas pirmatnējie cilvēkbērni, kuri bauda bezrūpju dienas mātes dzimtajā vietā. Abi zēni šaubās, vai lēkt ūdenī, viņu bālās pēdas bīstas skart spoguļa ūdens virsmu, baidoties no augstuma – šī aina iegūst simbolisku nozīmi, ļaujot prātot par neizzināmo nākamību. Zēni atgādina, ka drosme nevar pastāvēt bez bailēm. Par filmas naratīva atskaites punktu top jūras ūdens un tā virsma, kas Norvēģijas klimatā iegūst mainīgas faktūras, ko Holma izmanto arī kā montāžas režisore par vadmotīvu, iezīmējot laika atskaiti. Filmā laika tēls ir būtisks. Bērnu un mūsu individuālā pieaugšana ir dabisks, nemanāms process, tomēr Holmas laika rituma kondensātā tas iegūst fenomenoloģisku un vienlaikus arī skaudru laika dimensiju.