Riga IFF programmā – zēnības gars un mātes balss filmā 'Brāļi'

Pirmais futbola treniņš, untums iegūt tādu pašu matu sasuku kā amerikāņu rokgrupas "Green Day" solistam un ģitāristam Billijam Džo Ārmstrongam, jo, lūk, visiem basģitāristiem ir krāsoti mati, skolas direktores rājiens par bravūrībā izsisto logu un aizraušanās ar zivju eļļas lietošanu, lai tikai ātrāk... pieaugtu. Šīs ir tikai dažas nelielās atmiņu fiksācijas no Holmu ģimenes arhīva. Norvēģu režisore Ašlava Holma astoņus gadus ar kameru portretējusi savu dēlu Lūkasa un Markusa pieaugšanu no paša zēnības spirgtuma līdz jau jauneklīgam briedumam. "Šķiet, ka tas prasīs daudz darba," atbild Lūkass savai mātei, kad viņa iepazīstina dēlu ar savu ilgtermiņa projektu. "Iesākumā telpā nekā nebija. Tikai Dievs. Un tad viņš radīja divus cilvēkus," aizkadrā stāsta Markuss. Ekrānu apņēmusi tumsa. Jau nākamajā kadrā mēs ieraugām filmas galvenos varoņus, divus trauslus un entuziastiskus puikas nošmulētos peldšortos, kuri gatavojas lēkt ar striķi no koka ūdensnamiņa laipas jūrā.

Lūkass un Markuss ir idilliskās Smēlas salas pirmatnējie cilvēkbērni, kuri bauda bezrūpju dienas mātes dzimtajā vietā. Abi zēni šaubās, vai lēkt ūdenī, viņu bālās pēdas bīstas skart spoguļa ūdens virsmu, baidoties no augstuma – šī aina iegūst simbolisku nozīmi, ļaujot prātot par neizzināmo nākamību. Zēni atgādina, ka drosme nevar pastāvēt bez bailēm. Par filmas naratīva atskaites punktu top jūras ūdens un tā virsma, kas Norvēģijas klimatā iegūst mainīgas faktūras, ko Holma izmanto arī kā montāžas režisore par vadmotīvu, iezīmējot laika atskaiti. Filmā laika tēls ir būtisks. Bērnu un mūsu individuālā pieaugšana ir dabisks, nemanāms process, tomēr Holmas laika rituma kondensātā tas iegūst fenomenoloģisku un vienlaikus arī skaudru laika dimensiju.

Caur filmēšanas procesu režisore vēlas pietuvoties savu bērnu autentiskajai pasaules uztverei. Filmas darbība sākas 2007. gadā, kad Lūkasam ir pieci gadi, kurš, astoņgadīgā brāļa Markusa pavadīts, dodas uz sagatavošanas skolu. "Tu neesi vientuļš, ja tev ir brālis," pēcāk aizkadrā stāsta Lūkass. Viņa brālim ir pragmatisks raksturs. Markusam padodas futbols, ko viņš spēlē kopš piecu gadu vecuma. Līdztekus fanošanai par Liverpūles komandu, viņam ir divi sapņi – kļūt par profesionālu futbolistu un izcilu basģitāristu. Savukārt Lūkass ir tas filozofiskais bērns, kurš vaicā par nāvi un sūkstās par nogurumu pēc skriešanas, nēsādams mugurā Veina Rūnija kreklu, kas iezīmēts ar 10. ciparu. Zēni sapņo ar plaši atvērtām acīm.

Saistoši ir vērot zēnu raksturu un filmas narācijas izmaiņas pilsētā un laukos, Oslo un Smēlā. Atšķirīgajās vidēs iezīmējas laisks lirisms un apceres par Dievu vasarā, kam pretstatā ir intensīvie futbola treniņi tēva vadībā, skolas raizes un attiecības ar vienaudžiem pilsētas centrā. Zēnu draudzība un savstarpējā mijiedarbība neviļus uzdod fundamentāla rakstura vaicājumus: ko nozīmē būt brālim, un ko – būt dēlam? Filmas minūtēm ritot un zēniem kļūstot vecākiem, Holma fokusējas uz viņas pašas ģimenes vēsturi un stāstiem par to, kā okeāns veidojis viņas ģimeni un atziņu par mistificēto "lielā loma" apsolījumu, kas aizgūts no vectēva un viņa dvīņu brāļa, kuri bijuši vaļu mednieki.

Filmas "Brāļi" tipoloģiskā radiniece ir Ričarda Linkleitera oskarotā pieaugšanas drāma "Puikas gadi" (2014), kas fiksē 12 gadu garumā Meisona gaitas no piecu gadu vecuma līdz pirmajiem soļiem koledžā 18 gadu vecumā. Šajā filmā izaug ne tikai Meisons un viņa māsa Samanta, bet arī pašu lomu atveidotāji Ellars Koltreins un Loreleja Linkleitere, kā arī viņu vecāki-aktieri Patrīcija Ārkete un Ītens Houks. "Puikas gadi" uzdod neērtu jautājumu ne tikai skatītājiem, bet arī teorētiķiem – kur sākas filmas dokumentālā iedaba, bet kur – inscenējums? Filmu "Brāļi", kas saņēmusi krietnu pulku kinofestivālu apbalvojumu, tostarp arī Norvēģijas nacionālo kinobalvu "Amanda" par labāko režiju un balvu kā labākā starptautiskā dokumentālā filma "Hot Docs" festivālā Kanādā, salīdzina ar Linklatera unikālo kino un laika attiecību pētniecību, iezīmējot šauru, teju nemanāmu robežu starp īstenību un fikciju.

Mēs, protams, arī atminamies britu režisora Maikla Pauela emblemātisko baiļu preparējošo filmu "Lūriķis" ("Peeping Tom", 1960), kur galvenā varoņa tēvs bērnībā pētījis pieaugšanas fenomenu un dēla fobijas ar kameras palīdzību. Šis eksperiments rezultējas traumatiski. Tomēr filmas "Brāļi" kontekstā jāatzīmē, ka ne tik daudz Holma pēta savu dēlus, kā gan ģimenes konceptu un vecāku lomu kā tādu. Filma ir mātišķo jūtu tuvplāns, kurā laiks ir vienlaicīgi netverams un fiksējams. Holmas – mātes un režisores – klātbūtni izceļ arī maigais balss tonis aizkadrā, kurā viņa stāsta par savu bērnību, iekšējo nedrošību un mainīgo realitāti. Jāizceļ arī skaņraža Jona Ērika Kādas mūzika, kura neuzmācīgā un teju impresionistiskā manierē ņirbina audiālo uztveri.

Holma kā režisore ar kameras palīdzību tiecas reanimēt atmiņas un atgūt laiku, uzņemot to, kas nemanāmi mainās acu priekšā. Zēni burtiski saaug ar kameru un organiski ļauj atklāt savas vājības, emocijas un dalās pārdomās, savukārt māte fiksē un sarunājas caur kameru ar jaunajiem zēniem. Sevišķi amizantas ir ainas, kurās Holmai ir jāizlemj, vai iejaukties notiekošajā kā mātei vai kā režisorei dabiskā ziņkārē turpināt filmēt? Tikai, kļūdami vecāki, zēni reflektē par kameras iedarbību uz viņu uzvedību. Māte vaicā Lūkasam, vai viņš zina, kāpēc viņa to filmē? "Lai tu mani atcerētos tad, kad es nomiršu," naivā balstonī atbild tikko lasīt iemācījušais bērns.

Zīmīga ir epizode, kurā Lūkass, naida un bērnišķu dusmu mākts, paziņo, ka visus no Oslo ienīst. Māte turpina ar viņu sarunāties un filmēt, bet pēc Lūkasa splīna un izgāztā ūdens spaiņa scēnas ir klusa. Kamera fiksē miniatūro figūriņu skandināvu funkcionālisma estētikā veidotajā virtuvē. Lūkass pārlauž klusumu ar sirdīgu jautājumu: "Kāpēc tu vienmēr visu filmē?" Zināmā mērā šīs filmas režiju var vienādot ar Holmu ģimenes audzināšanu – tā ir harmoniski klātesoša, bet nav stingra vai didaktiska virsvadība. Filma neatbild uz jautājumu, kad mēs pieaugam, bet gan tiecas izzināt, kā cilvēkbērns mainās un ir virzībā uz sevis pilnvērtīgu apzināšanos. Vai tiešām bērnība ir mūsu laimīgākais dzīves laiks?

Šogad Rīgas Starptautiskais kino festivāls notiks no 13. līdz 23. oktobrim, trijos kinoteātros – "Splendid Palace", "K.Suns" un "Kino Bize" – demonstrējot apmēram 100 filmu. No 27. septembra iespējams iegādāties biļetes uz Riga IFF seansiem – tās iespējams iegādāties gan festivāla mājaslapā, gan "Biļešu servisa" kasēs un interneta mājaslapā.