Riga IFF Sixty Six
Foto: Publicitātes attēls
Pagātnes nesasniedzamība un nosacītā pieejamība mūsu atmiņām ir izaicinājums. Arī kinematogrāfā. Šogad Rīgas Starptautiskā kinofestivāla programma "In Kino Veritas" piedāvā to autoru darbu retrospekciju, kuri tiecas pētīt kino naratīvu un atmiņas fenomenu, sākot no Ingmara Bergmana, Krisa Markēra un beidzot ar Gaju Madinu un Loriju Andersoni.

Izsmalcināta, vieda un izaicinoša septiņu filmu kolekcija apliecina kino stāstniecības bezgalīgo variāciju iespējamību, kā arī šķeļ viļņus, meklējot novatorisma iespējas kino valodas sintaksē un pragmatikā, atvēlot gana plašu telpu skatītājiem, lai mēs savukārt savā apziņā risinātu asociatīvo tīklojumu un individuālu iekšējo naratīvu. Viena no šīs programmas virsotnēm ir amerikāņu mākslinieka un režisora Luisa Klāra sinemātiskā kolāža "Sixty Six" (2015), kurā viņš pārrada pagājušā gadsimta 60. un 70. gadu pulsējošo un eksperimentālo mākslas garu. Jau filmas prologā ir iekodēta sirreālisma pionieru Pola Eliāra un Andrē Bretona premisa: "Lai sapņi, kurus esi aizmirsis, vienādojami ar to vērtību, kuru tu nezini."1

Filma "Sixty Six" ir divpadsmitdaļīga popārta un vizuālās mākslas antoloģija, kas reanimēta kustīgajās bildēs, operējot ar jau esošajām kultūras struktūrām, kuras tiek izrevidētas, izdemolētas un pārkārtotas. Klāra izvēlētais skaitlis 12 kalpo kā cikla pabeigtības zīme, tomēr filmas nosaukumā ietvertais skaitlis 66 ir tieša autora atsauce ne tikai uz 1966. gadu, bet arī uz zīmīgo Amerikas šoseju "Route 66", kā arī televīzijas seriālu ar tādu pašu nosaukumu2. Ceļa motīvs saistāms arī ar Klāra pētniecības uzstādījumu – par būtiskāko jautājumu viņš izvirza skatītāja iekšējā naratīva veidošanos, uztverot attēlus un to kustību, kas pēcāk pārtop par filmisku pieredzi. 12 mikronaratīvi aptver laika datējumu, romiešu mitoloģijas dievu vārdus, kas tiek ietverti kā nodaļu nosaukumi, piemēram, "Saturna dienasgrāmata" un "Jupiters sūta ziņojumu". "Film noir" estētiku un lubeņu sižetus, grafisko noveļu vērienu papildina atraktīvi Klāra veidoti komiksu tēli statiskā vai kustīgā pozīcijā, tā laika Losandželosas modernisma arhitektūras un futūristiskā dizaina pērles, kam blakus organiski mīt arī komponistu Kloda Debisī un Gustava Mālera mūzika. Šajā neganti postmodernajā un gudrajā kičā svarīgs elements ir klusuma skaņa, kas ļauj pārkost un pārstrādāt vizuālo informāciju. Iepretim antīkajiem varoņiem un arhetipiskajiem tēliem režisors nostāda "DC Comics" supervaroņus kā sava laika spoguli – panteona sastāvs nemainās, bet tā ārējais atveids gan.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!