Riga IFF: klejojums caur kolektīvo atmiņu zonām filmā 'Austerlica'

Ekskursija kā ideālā dramaturģija, un tajā tiek ietverts nometnes ieslodzītā ceļa naratīvs, kas noslēdzas ar krematoriju. Mūsdienu vidējais eiropietis, amerikānis vai ķīnietis vēsturiskajā telpās, kuras apdveš nomācošu nāves elpu, pārtop par mūsdienu Bābeles pilsoņa ekvivalentu – ainās izskan vācu, angļu un spāņu mēlēs runājošo sadzīviskās etīdes par labierīcībām, kuras mijas ar kadrā nemanāmā gida piebildēm par Ādolfa Hitlera atentātu skaitu, kas balss mehāniskā tonī pauž, ka to bijis ap 40. Lozņicas kamera mērķtiecīgi un pragmatiski vēro cilvēku tērcītes, kuras ritmiski nomaina viena otru, pārslēdzoties no vienas figurālās kompozīcijas citā. Nav noliedzama filmas "Austerlica" koncepta līdzība ar režisores Laila Pakalniņas īsmetrāžas filmu "Rumba" (2016), kur pie Ventas rumbas, platākā ūdenskrituma Eiropā, tūristi un vietējie ļaudis apdzīvo dabas peizāžu, gozējoties savā klātbūtnes pilnasinībā. Arī Pakalniņas dokumentālās komēdijas varoņi izvelk savus tālruņus un knipsē sevi "šeit un tagad" uz nebēdu, tomēr Lozņicas filma ir krietni skarbāks komentārs par mūsu īso atmiņu, kas prevalē ar tieksmi reanimēt zudušo.

Filmas nosaukums ir atsauce uz vācu akadēmiķa un rakstnieka V.G. Zēbalda pēdējo romānu "Austerlics" (2001, izdots arī latviski), kura centrā ir vēsturnieks Žaks Austerlics, kuru saista arhitektūras kā laika vēstītājas loma, ticot, ka telpa "runā". Tomēr hrestomātisko zināšanu iemiesojošais Austerlics nezina par savu ebrejisko izcelsmi un holokausta pieredzi, kas turpmāk viņu nomocīs un liks uzšķērst savu atmiņu. Romānā Zēbalds integrē melnbaltas fotogrāfijas kā dokumentālas liecības ne tika par holokaustu, bet arī par Austerlicu kā potenciāli reālu cilvēku, kurš savulaik atradies koncentrācijas nometnē, kurā pēc vairāk kā 70 gadiem soļo džinsu šortos tērpi tūristi.