Šogad Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) restrospektīvo programmu "In Kino Veritas" apjož arī tie mainīgie vēji, kas nāk no Sēnas kreisā krasta – eksperimentālas iedabas autors, ideālā kino konstruētājs Kriss Mārkers, kurš šķetinājis un preparējis kustības un attēla robežstāvokļus uz ekrāna, kurus varētu pat dēvēt par agregātstāvokļiem. Autora kino meklējumi noslēgušies 2012. gadā. Festivālā skatāmais autora veikums ir simboliskā fotonovele "Piestātne" (1962), ko kinoteātrī "K.Suns" demonstrēs 23.oktobrī.
Viņa filmas ir dziļi intīmi noslēpumi, kuros mūsu personiskā dimensija režisora gribas diktātā sāk spoguļoties, radot jaunas norādes nezināmajā.
Mārkers kā filmas cēlonības pamatu izmanto fotogrāfisko attēlu. Veidojot fotoreportāžas, viņš meklēja iespējas savienot fotogrāfijas ar tekstu, rakstīto un audiālo, pamazām atsakoties no teksta dominances, ļaujot attēlam pārņemt narāciju. Šis narācijas veidošanas princips tiek izmantots arī vienā no Mārkera savdabīgākajiem darbiem — filmā "Piestātne", kas ir distopiska 28 minūšu novele par Trešā pasaules kara sekām un visaptverošo radiāciju, kas iznīcina dzīvos organismus. Tas ir kontrolēto šausmu sastingums. Nav noliedzams, ka šī filma ietekmējusi 20. gadsimta izskaņā populāro zinātniskā trillera žanru, kurā kā virsotnes var izvirzīt: Ridlija Skota "Pa asmeni skrejošais" (1982), Terija Giljama "Brazīliju" (1985), kā arī "Divpadsmit pērtiķus" (1995), kuras scenārija autors ir pats Mārkers. Tātad loks noslēdzas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
