Riga IFF: zaudēto atmiņu atdzīvināšana filmā 'Piestātne'

Viņa filmas ir dziļi intīmi noslēpumi, kuros mūsu personiskā dimensija režisora gribas diktātā sāk spoguļoties, radot jaunas norādes nezināmajā.

Mārkers kā filmas cēlonības pamatu izmanto fotogrāfisko attēlu. Veidojot fotoreportāžas, viņš meklēja iespējas savienot fotogrāfijas ar tekstu, rakstīto un audiālo, pamazām atsakoties no teksta dominances, ļaujot attēlam pārņemt narāciju. Šis narācijas veidošanas princips tiek izmantots arī vienā no Mārkera savdabīgākajiem darbiem — filmā "Piestātne", kas ir distopiska 28 minūšu novele par Trešā pasaules kara sekām un visaptverošo radiāciju, kas iznīcina dzīvos organismus. Tas ir kontrolēto šausmu sastingums. Nav noliedzams, ka šī filma ietekmējusi 20. gadsimta izskaņā populāro zinātniskā trillera žanru, kurā kā virsotnes var izvirzīt: Ridlija Skota "Pa asmeni skrejošais" (1982), Terija Giljama "Brazīliju" (1985), kā arī "Divpadsmit pērtiķus" (1995), kuras scenārija autors ir pats Mārkers. Tātad loks noslēdzas.

Lielākā daļa filmas "Piestātne" darbības notiek muzejos starp izbāzeņu bezdvēseliskajiem ķermeņiem, kailās telpās un tumsas ieskautā pazemē. Zinātnes prāti pievēršas ceļošanai laikā, īstenojot savu neordināro pētniecību pazemē. Vienā no laika laboratorijām, kas atrodas pie Šalo pils, vīrietis piedzīvos skaistāko savu dzīves laiku (vienlaikus arī izdzīvos atmiņas), iemīloties sievietē no cita laika. "10. dienā attēli parādās kā atklāsmes: īsti bērni, īsti putni, īsti kaķi un kapi. [...] 16. dienā iestājas novērošanas laiks," atsvešinātā tonī vēsta vīrieša balss aizkadrā. Filma caur individuālu ceļojumu atmiņu telpā – saskaldītu attēlu uzplaiksnījumiem – pietuvojas tai pasaulei, kas cietusi savu bojāeju. Filmas atskaites punkts ir Orlī lidostas skatu rampa, uz kuras tiekas trīs galvenie filmas varoņi: vīrietis, sieviete un bērns. Jāpiebilst, ka divi no minētajiem tēliem ir jēdzieniski vienoti, bet kuri – tas, lai ir intelektuālais rēbuss skatītājiem. Mārkera īstenotais "kino" drīzāk definējams kā precīzi formulētas intertekstualitātes valstība, kur tiek reducēts ekrāna attēls līdz ilustratīvisma līmenim, lai pēcāk to apaudzētu ar kadra dziļuma, kustības ilūzijas un narācijas miesu. Zināmā mērā Mārkers nododas zaudēto atmiņu reanimēšanai jeb prustismam, pārvarot lineāro narāciju un verbālo strukturēšanu.

Mārkera personības un datu falsifikācijas noslēpumainības oreols ieskauj viņu tikpat daudz, cik jautājuma zīmes, daudzpunktes un arī mītiski stāsti. Mārkers ir renesanses universālais cilvēks no Francijas "jauno viļņu" aprindām, kurš aizrāvies ne tikai ar kino, fotogrāfiju, rakstniecību un publicistiku, kino un vizuālās mākslas teoriju, kritiku, bet arī ar kaķiem un digitālajiem medijiem. "Kino, fotonoveles, video instalācijas," nopietnā tonī turpina intervētājs, "vai ir vēl kāds medijs, kuru jūs neesat izmēģinājis?" "Jā, guašu," ironiski atbild tolaik 81 gadu vecais franču kino režisors-domātājs Mārkers, kurš jau tolaik bija uzņēmis vairāk nekā sešus desmitus filmu, kuras nepakļaujas definitīvajiem rāmjiem. Tolaik viņam bija iespēja vēl deviņus gadus turpināt sava tēla mistificēšanu, reti sniedzot intervijas un vairoties no fotokameras, kas vērsta viņa sejas virzienā. Ir saglabājušies vien pāris simboliski fotoportreti ar režisoru; dažos fotouzņēmums laiski raugās viņa alter ego — kaķis Viljams. Kļūstot vecākam, Mārkers pilnībā pieņem savu kaķisko identitāti— filmā "Sēdošie kaķi" (2004) un Anjēzes Vardā personīgajā kino esejā "Anjēzes pludmales" (2008) Mārkers ir pārvērties par kaķi. Reiz ar literatūras vēsturi apsēstais amerikāņu neatkarīgā kino režisors Džims Džārmušs ticies ar Mārkeru viņa montāžas telpā. Džārmušs atminas šo īso tikšanos; telpā bija grozs ar kaķeni un viņas jaundzimušajiem kaķēniem, bet Mārkers esot gaidījis, kamēr māte izvedīs ikdienas apgaitā trauslās kaķu dvēseles. "Tikai tad viņš atsāks darbu pie sava video," stāsta Džārmušs. "Tas bija gana dīvaini un savā ziņā arī jauki." Tomēr piekļūt Mārkeram mēs spējam tikai un vienīgi caur viņa daiļradi, kas šķietami ir apzināts režisora nolūks.

Šogad Rīgas Starptautiskais kino festivāls notiek no 13. līdz 23. oktobrim, trijos kinoteātros – "Splendid Palace", "K.Suns" un "Kino Bize" – demonstrējot apmēram 100 filmu. Biļetes uz festivāla seansiem iespējams iegādāties gan festivāla mājaslapā, gan "Biļešu serviss" kasēs un interneta mājaslapā.