Šausmu žanrs – līdzās zinātniskajai fantastikai, fantāzijai, detektīvam un dēku stāstiem – ir teju izplatītākais mākslas žanrs gan literatūrā, gan kino. No 20. gadsimta pirmajā pusē tapušajām filmām par vilkačiem, Frankenšteina briesmoni un Drakulu līdz mūsdienu neskaitāmajiem apakšžanriem, šausmu filmas ir klātesošas katrā kino tradīcijā.
Tam, kā šausmu žanru uztver mūsdienās, sākums meklējams 19. gadsimtā – romantisma laikmetā, kad literatūras klasiķi, piemēram, Edgars Alans Po un vēlāk – Hovards Filips Lavkrafts, radīja tumšās noskaņās ieturētus stāstus, kas vienlaikus sekmēja arī detektīva žanra uzplaukumu. Vēlāk, pakāpeniski attīstoties kinomākslai, literāru darbu brīnumainie tēli – mošķi, rēgi un mītiskās būtnes – izrādījās ļoti pateicīgi aizraujoša vizuāla stāsta veidošanai. Taču šausmu filmas nav par iztēles radījumiem vien – Holivudas zelta laikmetā uzplauka arī psiholoģiskās šausmenes, kas vēlamo neziņas, aizdomu un spriedzes efektu panāca ar citiem līdzekļiem, iztiekot bez nezvēriem. Savukārt 20. gadsimta 70. gados Itālijā radās vairākas filmas, kuru režisori tiecās skatītāju šokēt, filmā atainojot drebuļus uzdzenošu vardarbību un lietojot milzum daudz mākslīgo asiņu, un tas daudzu kritiķu vērtējumā padarīja šausmu žanru lētu un bezgaumīgu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
