Ne tikai sekss, alkohols, narkotikas. Filmas 'The Smell of Us' recenzija  (1)

Seksualitātes pārņemti jaunieši, alkohols, narkotikas un uzdzīve Parīzes skeitparkā. Nē, tas noteikti nav pornogrāfisks materiāls filmas formā. "The Smell of Us" ir Lerija Klarka (Larry Clark) 2014. gada filma, kurā autors iepazīstina kino lietpretējus ar savu režisora rokrakstu svaigā izpildījumā. Britu kino kritiķis un rakstnieks Pīters Bredšovs (Peter Bradshaw) to nodēvējis par "Larija Klarka bezkaislīgi perverso kinoizrādi". Daudzi pasaules kino teorētiķi šai filmai veltījuši skarbu kritiku, taču ir kas tāds, kas šo filmu padara īpašu un, iespējams, pat vajadzīgu mūsdienu pasaules filmu kontekstā.

"The Smell Of Us" ir tipisks Lerija Klarka stilam atbilstošs darbs, bet noteikti ne pasaules "kino ietvaram". Filmas stāsts risinās Parīzē, kur vienas skeiteru grupas ietvaros jaunieši nododas alkohola, narkotiku un seksa reibumam. Vairāki puiši internetā atrod eskorta zēnu "darba" piedāvājumus un sāk ar to piepelnīties. Zīmīgi, ka pats režisors visas savas filmas veidojis par pamatu ņemot vienu sociālu, reāli pastāvošu subkultūru un tās iezīmes, papildinot to ar sevis izstrādātiem un pārdomātiem morāles, vēlmju un cilvēku destruktīvās darbības komponentiem, kas filmā veido vidi un stāsta pamatu. Tie darbojas kā ārējās filmas dramaturģijas elementi, kas tēliem liek izvēlēties un rīkoties tā, kā tie paši uzskata par pareizu. Respektīvi režisors izveido stāsta apstākļus tik meistarīgi, ka tēli kļūst organiski, un to darbības saprotamas. Lai gan uz visiem filmas skatītājiem šo faktu nevarētu attiecināt, taču filma par sevi liek domāt pat tiem, kas to kritizē un tās estētiku neuzskata par vērā ņemamu.

Filmas estētika ir ļoti specifiska, iespējams tapēc, ka šo filmu varētu nosaukt arī par sava veida 21. gadsimta avangardu. Mūsdienu kino skatītājs ir pieradis filmu vērot ar skaņu un viņam ļoti svarīgi ir dialogi, kuros atklājas intrigas, informācijas nianses un dažādi cita veida sižetiskie fakti, bet šajā filmā dominē vizuālā estētika vairāk nekā dramaturģiskais teksts. Iespējams tas ir iemesls, kāpēc publika šo filmu nav "atzinusi" par labu esam, atsaucoties uz faktu, ka filmā ir maz teksta, tāpēc to ir grūti saprast. Brīžiem filmā parādās it kā amatieru filmēti video kadri, kas piedod filmai subjektīvu tēlu skatījumu un ierauj skatītāju tiešajā filmas vidē. Šeit noteikti uzsvērtu režisora nopelnu, jo tas nevienā brīdī skatītājam nepiedāvā šo dzīves modeli kā "vislabāko/vērtīgāko", bet liek vienkārši pieņemt filmas noteikumus un ļaut tiem reflektēt ar tā morāles slieksni.

Jāatzīst, ka arī man nebija viegli skatīties filmu par jauniešiem, kas sniedzas pēc alkohola pudeles un naudu pelna "izklaidējot" amorālu tieksmju, seksisma un fetišisma apmātus pieaugušos, tomēr tie bija filmas noteikumi, tās realitāte, kas tikai daļēji atbilst dzīves īstenībai. Zīmīgs ir arī filmas nosaukums, kas ir kārtējā atsauce uz Klarka iepriekš jau darbos atklāto tēmu par personību un cilvēka identitāti. Katram ir savs temperaments, runas veids un personība, bet katram ir arī sava smarža, kas kļūst par identitātes raksturlielumu. Pasaulē pastāv teorija, ka katrs seksuāls dzimumsakars ir enerģijas apmaiņa starp diviem cilvēkiem, un tas katram atņem daļu identitātes. Arī smaržu. Šis fakts pierāda, ka pieņēmums, ka režisors Klarks savā filmā vēlējās parādīt tikai seksuāla rakstura ainas, izkropļotu bohēmu, alkoholu, narkotikas, kailus, jaunus ķermeņus, ir aplams. Tas atklāj jauna cilvēka svarīgus, eksistenciālus jautājumus, kā būt pašam un to nepazaudēt, kā darīt to, kas šķiet interesants, bet sevi tajā neizplienēt, kā kaut ko atklāt, neatdodot sevi visu? Jā, iespējams filma šķiet amorāla, taču tā liek domāt citos līmeņos un veidot citas asociācijas, kas vairāk saistītas ar skatītāju.

Lai gan tieši idejas līmenī esmu pat pārsteigta par filmas iespaidu, ko tas atstājis uz mani, taču ir nianses, kuras nevarēju nepamanīt filmas gaitā. Klarks filmā izmantojis daudz mūzikas komponentu, kas reizē bija arī daļējs dramaturģiskais elements un pildīja teksta funkciju, taču jāsaka, ka par kino mediju spēcīgāka izrādījusies múzika. Tā brīžiem aizrauj tik tālu, ka piemirstas sekot līdzi filmas gaitai un, kamēr mēģinu saklausīt mūzikas vārdus un izveidot sasaisti ar filmas notikumiem, epizode filmā jau ir beigusies. Šī mūzika radīja klipam līdzīgu filmas uzstādījumu, it kā mūziku papildinātu vizuālais aspekts, kaut gan, šķiet, ka vajadzētu būt otrādi.

Kritiku izpelnīties varētu arī filmas dramatiskā uzbūve, kas līdz galam neraisa situācijas saspīlējumu. Nav krasu kritumu vai kāpumu filmas stāstā, kas padara to mazliet pliekanu un rada sajūtu, ka "kino iespējas" šajā filmā netika līdz galam izmantotas. Kritiķi pārmet Klarkam viņa pārspīlēto reālismu un brīžiem pārlieki prasto atklātību filmā, kas padara to vulgāru, daļai sabiedrības nepieņemamu un pārāk izaicinošu.

Iespējams, visas šīs recenzijas pamatā ir mans pieticīgais vērtējums un vēlme jebkurā mākslā atrast kaut ko dziļāku, ne tik virspusēju, varbūt, šajā filmā patiešām svarīgākā nav forma, bet gan tās iekšējā misija un uzstādījums – likt cilvēkiem domāt. Spriediet paši!