Vai kļūs par jūras vēzi? Filmas 'The Lobster' recenzija

Kāda nozīme ir attiecībām mūsdienās? Vai vientulība ir sociālā stigma, vai garants mierīgai dzīvei? Uz ko ir gatavs cilvēks, mīlestību meklējot? Kas vispār ir mīlestība, vai to ir iespējams izkalkulēt, ieprogrammēt un sasniegt noteiktajā laika periodā? Šos un citus āķīgus jautājumus virtuozi ceļ un ne mazāk virtuozi atstāj skatītāju ziņā grieķu režisora Jorgosa Lantimosa filma "Omārs" ("The Lobster", filma pērn rādīta arī Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā), absurda komēdija, kas 2015. gadā saņēma žūrijas balvu Kannu festivālā.

Filmas galveno varoni, Deividu, ir atstājusi sieva, un viņš tiek aizvests uz Viesnīcu, kur, kopā ar citām vientuļām sirdīm, viņam ir vien 45 dienas, lai atrastu sev jauno partneri. Neveiksmes gadījumā viņš tiks pārvērsts dzīvniekā pēc viņa paša izvēles. Termiņu ir iespējams pagarināt, dodoties principiālo vientuļnieku medībās mežā, kur par katru "trofeju" tiek dota viena papildus diena. Skan traki? Bet tas ir tikai sākums! Misija šķiet vēl vairāk neiespējamā, jo izredzēto ir jāatrod nevis spontāni, pēc sirds patikas, bet formāli, proti, potenciāliem partneriem ir jāsakrīt kādā fiziskajā vai personiskajā īpašībā – šļupstēšanā, vai tuvredzībā, vai arī cietsirdībā.

Ja spēles noteikumi varonim šķiet pārāk bargi, viņš var bēgt pie meža vientuļniekiem, kurus viņš medīja vakar. Bet tur ir savi skarbi noteikumi, un viņu gaida mežonīgais sods, ja viņš kaut mēģinās ar kādu veidot attiecības. Ironiski, ka tieši tur viņš satiek savu mīļoto, Tuvredzīgo Sievieti...

"Kas par nejēdzībām!" – iekliegsies skatītājs un steigsies ātri prom, uz Holivudu, pie klasiskā "viņi-dzīvoja-ilgi-un-laimīgi" saules apspīdētā naratīva, kur nav vietas pustoņiem, šaubām un pārdomām. Bet būs jau par vēlu, "Lobsters " ar savu vizuālu minimālismu, ar dūmakainiem dabas skatiem, ar ģeometriski precīzām kadru kompozīcijām, galu galā, ar neaizmirstami muļķīgām Kolina Ferela ūsām būs jau iesējusi savus jautājumus sirdī un prātā.

Par mīlestību un attiecībām gadsimtu gājumā ir lauztas milzum daudz šķēpu, bet, atļaušos teikt, ka nekad – tik oriģinālā veidā. Apkārtējā vidē nav nekā fantastiskā, un tomēr varoņi darbojas fantastiskajos apstākļos. Kāpēc partneru izvēlē ir jāpaļaujas tik uz vienu personības īpašību?

Cilvēks ir tik daudzpusīga un sarežģīta būtne. Kāpēc ir jāpabeidz partnera meklējumi tik īsā laikā? Pusīti var meklēt visu mūžu. Vai nemeklēt vispār! Vai tiešām ir jābūt antagonismam starp "laulātiem" un brīviem? Katram dzīvesveidam ir savas priekšrocības. Bet galvenais – lai ko tu darītu savā dzīvē, tam ir jānāk no sirds. Pareizi? Jā! Un tomēr, un tomēr arī mūsdienas ir dzīvi dažnedažādi aizspriedumi attiecībā uz privāto dzīvi, un sociālo tīklu kultūra galvenokārt tos atbalsta. Tādejādi, filma asprātīgi komentē mūsu laikmetu, prasmīgi apspēlējot sabiedrībā pieņemtos stereotipus un novedot klišejas līdz absurdam.

Filmā vērojam neskaitāmus paradoksus – jo stingrāka ir Viesnīcas gaiteņu ģeometrija, jo neveiklāka šķiet varoņu uzvedība, jo izmisīgāk galvenais varonis meklē savā mīļotā kādas viņus abus vienojošās iezīmes, jo spēcīgāka ir nolemtības sajūta, jo nopietnākas ir varoņu sejas, pasludinot aplamības, jo dziļākas ir aizdomas, ka mēs šodien ne pārāk atšķiramies no tiem. Vai varonis veiks sava mūža lielāko upuri, lai tikai atbilstu savai partnerei? Vai tomēr pārvērtīsies par jūras vēzi, kā filmas nosaukumā? Varoņu liktenis skatītājam netiek atklāts. Mēs katrs veidojam savu dzīvi, un varam izvēlēties dzīvot kā sirds vēlas, mīlēt viens otru un jūru, ka arī sasniegt 100 gadus un saglabāt reproduktīvo funkciju visu mūžu, nekļūstot par lobsteriem.