Rokenrola pakļaušana Ziemeļkorejā. Filmas 'Atbrīvošanas diena' apskats  (15)

Šis unikālais, pēdējais pasaules totalitārais režīms vilina cilvēkus, kuri vēlas redzēt dzīvu vēsturi – PSRS, kāda tā pastāvēja Staļina laikā, līdzīgu valsti. Cilvēkus, kuri vēlas redzēt no rietumu pieņemtajām normām pilnībā atšķirīgu sabiedrību. Neskaitāmi žurnālisti un filmu veidotāji ir centušies pa plaisām Ziemeļkorejas komunistiskā režīma oficiālajā propagandas stāstā ieskatīties aiz priekškara, aiz rūpīgi inscenētas izrādes, aiz režīma fasādes, vai viss tiešām Ziemeļkorejā ir tik skaisti, kā tas tiek pasniegts režīma oficiālajā versijā. Noskaidrot, kāda tad ir patiesā Ziemeļkoreja.

Šī nav tāda filma.

Filmas atklātais mērķis ir vienkārši dokumentēt slovēņu rokgrupas koncertu Ziemeļkorejā. Par godu valsts 70. gadadienai kopš 1945. gada uzvaras pār Japānu, grupa "Laibach" ir ielūgta uzstāties ar koncertu Atbrīvošanas dienas svinībās. Filmas autori līdz ar to izmanto unikālu iespēju sekot līdzi "Laibach" koncertam vienā no svarīgākajiem teātriem Ziemeļkorejā. Absolūti nav skaidrs, kas lika Ziemeļkorejai aicināt šo grupu pie sevis. Varbūt tas bija fakts, ka šīs grupas daiļradē ir Ziemeļkorejas iedzīvotājiem pazīstami elementi. Provokatīvā, fašismā apsūdzētā grupa "Laibach" spēlē padomiski pompozu mūziku, ir apdarinājusi rietumos populāras dziesmas grandiozi padomiskos toņos. Varbūt patiess ir filmā atspoguļotais skaidrojums, ka tāpat kā Rietumu mediji safabricē informāciju par it kā fašistiskajām "Laibach" nosliecēm, tie tāpat safabricē stāstus par Ziemeļkoreju. Šādā ziņā šī grupa un šī valsts ir līdzīgas – abas ir pārprastas.

Aiz filmas atklātā mērķa apzināti vai neapzināti spiežas mēģinājums attēlot Ziemeļkoreju kā valsti, ko veido cilvēcīgi cilvēki. Cilvēki ar ambīcijām, ar patiku pret mūziku, ar problēmām sastrādāties savā starpā, ar vēlmi būt pieklājīgiem pret ārzemniekiem. Šāds vēstījums noteikti var rezonēt ar skatītājiem Latvijā. Lai gan mūsdienās Latvijā ir pieņems kritizēt padomju okupāciju un norakstīt šo laiku kā sliktu, arī Padomju Savienībā cilvēki dzīvoja savas dzīves: precējās un šķīrās, priecājās un bēdājās. Tieši tāpat arī Ziemeļkorejā cilvēki dzīvo savas dzīves, neskatoties uz politisko režīmu. Mūzikas skolas audzēknes un pasniedzēji mīl mūziku. Ziemeļkorejas pārstāvji, kas ielūdza "Laibach" uz Ziemeļkoreju, vēlas parādīt valsti no labākās puses un vēlas arī nedaudz vairāk atvērt Ziemeļkoreju pasaulei. Pat cenzori filmas atspoguļojumā tikai dara savu darbu: cenšas pasargāt ziemeļkorejiešu prātus no šai noslēgtajai sabiedrībai šokējoša satura. Lai patiesi izprastu šo unikālo valsti, ir nepieciešams redzēt, ka Ziemeļkoreja nav tikai totalitārs, agresīvs politiskais režīms ar kodolieročiem un spaidu darba nometnēm. Aiz tā visa ir cilvēki, kas dzīvo savas dzīves līdzīgi kā mēs.

Tomēr, skatoties šo filmu, rodas jautājums: vai šāda filma neparāda Ziemeļkorejas brutālo diktatūru kā cilvēcīgu un līdz ar to pieņemamu? Līdzīgi kā kreisi noskaņotie rietumnieki, kuri apmeklēja PSRS paraugkolhozus un bija sajūsmā par PSRS sasniegumiem, arī "Laibach" koncerta komandas dalībnieki jūsmo par Ziemeļkoreju: "Šie cilvēki patiesībā vismaz izskatās priecīgi, salīdzinājumā ar pārējo pasauli." Zinot "Laibach" provocējošo raksturu, kuru šī dokumentālā filma nemaz neslēpj, šādi izteikumi šajā filmā nav pārsteigums.

Lai gan tas netiek īpaši uzsvērts, Ziemeļkorejas totalitārais un policejiskais raksturs visu laiku atkal un atkal pavīd filmas gaitā. Par labu atgādinājumu Ziemeļkorejas patiesajai dabai kalpo aizliegums grupas sastāvam iet ārpus viesnīcas vieniem pašiem. Par to atgādina koordinators, kuru Ziemeļkorejas režīms pievieno jebkuram valsts viesim, lai ne tikai palīdzētu un skaidrotu, bet arī lai uzmanītu un neļautu noklīst no tūristiem paredzētā maršruta, lai neļautu tūristiem ieraudzīt Ziemeļkorejas totalitārā režīma neglīto seju. Pirms koncerta pie grupas ierodas Cenzoru komiteja, kas izvērtē, vai "Laibach" koncertā nebūs kāds Ziemeļkorejiešu prātiem kaitīgs materiāls. Šī cenzoru komiteja pavēl cenzēt fonā atskaņotos video ierakstus un aizliedz spēlēt vairākas dziesmas, kas viņiem nepatīk. To grupa arī paklausīgi izdara un filma notiekošo normalizē: arī Rietumos "mēs paši sevi cenzējam konstanti… ikdienā … mēs paši esam sev Ziemeļkoreja."

Šie aizliegumi un rūpes par Ziemeļkorejiešu prātiem un morālo stāju tieši atspoguļo Ziemeļkorejas aizvērtās sabiedrības funkcionēšanu un liek aizdomāties par padomju mantojumu arī Latvijā. Aizvērtā sabiedrībā valstu līderi un arī sabiedrība tic, ka cilvēkus ir nepieciešams vadīt, no augšas nepieciešams noteikt, kā cilvēkiem pareizi jāattīstās. Kādas ir pareizas domas, pareiza izturēšanās, pareizi ģērbšanās stili. Sabiedrībai Ziemeļkorejā tiek norādītas pat pareizās, režīma atļautās frizūras. Turpretim atvērtās sabiedrībās, demokrātijās pastāv uzskats, ka cilvēki pašizaugsmes ceļā paši progresēs. Tādēļ nepieciešamas un absolūti svarīgas ir indivīda un vārda brīvības. Atvērtas sabiedrības apsveic dažādību un jaunas idejas, jo dažādu ideju mijiedarbība dabiskas evolūcijas ceļā noved pie progresa.

Par to filmā netiek runāts, bet filmā atspoguļotais ziemeļkorejiešu domāšanas veids ir reizēm novērojams arī Latvijā un citur Eiropā. Laiku pa laikam var sastapties ar aizvērtām sabiedrībām raksturīgo ideju, ka noteiktas vērtības un simboli ir pareizi, bet citi ir nepieņemami un jāaizliedz. Šo aizvērtas sabiedrības domāšanu Latvijā labi parāda, piemēram, vēlme cenzēt izglītības saturu, it kā pasargājot nenobriedušo jauniešu prātus no it kā netikumīgas informācijas. Ideju, ka valstij arī Latvijā ir jāpasaka sabiedrībai, kas ir pareizs, kas nepareizs. Aizvērtas sabiedrības piekritēju uzskats, ka ir pareizas un nepareizas domas, ka cilvēki paši nevar izlemt, vēl pastāv arī Latvijā.

Kopumā gan šī filma nav tik daudz par Ziemeļkoreju vai totalitāra režīma dabu, cik par rokgrupas "Laibach" pieredzi šajā valstī. Lai gan grupas vizītes laikā kārtējo reizi uzplaiksnī iesaldētais konflikts starp abām Korejām, globālam kontekstam filma nemaz nepievēršas. Vienā no vismilitarizētākajām teritorijām pasaulē – Korejas demilitarizētajā zonā notiek incidents, kas beidzās ar abu pušu apmainīšanos ar raķetēm un artilērijas uguni nelielā teritorijā 2015. gada 20. augustā, par laimi bez bojāgājušajiem.

Es savā profesionālajā kretīnismā pieeju pasaulei no starptautiskās politikas un politisko režīmu klasifikācijas kategorijām un, ja pieiesit filmai tikai no šādām kategorijām, jūs tajā vilsieties, vai pat tiksiet nepatīkami šokēts. Jā, filmā Ziemeļkorejas iedzīvotāji tiek atspoguļoti kā pavisam cilvēcīgi, bet filma ir vairāk par grupas koncertu, dalībnieku uzskatiem, nevis par Ziemeļkoreju. Filma ir par grupu, kas reiz cīnījusies pret totalitārismu bijušajā Dienvidslāvijā, kas kritizē rietumu pasaules problēmas. Par grupu, kas, nonākot patiesi brutālā totalitārā valstī, vienkārši pakļaujas Ziemeļkorejas režīma prasībām, vienlaikus turpinot izteikt kritiskus komentārus pret rietumiem. Tas vai nu daudz pasaka par Ziemeļkorejas režīmu, ja pat šie drosmīgie disidenti atsakās to kritizēt, vai arī daudz pasaka par pašu grupu.