Noskaties! 10 vēsturiskas koncertfilmas, kas jāredz īstiem melomānam  (19)

Koncertfilma ir sarežģīts žanrs, jo cenšas atdarināt kāda konkrēta vakara pārejošos pārdzīvojumus un radīt klātesamības izjūtu. Fiksēt to, kas bijis paredzēts mirklim un pūlim, lai to spētu pieredzēt ikviens kino un mūzikas cienītājs savā mājoklī pie ekrāna.

Protams, par koncertfilmu teorētiski var uzskatīt jebkuru koncerta video ierakstu – pat tad, ja visa uzstāšanās filmēta no viena skatpunkta, kā to darījušas neskaitāmas nopelnīt gribošas grupas. Tomēr ir vairāki režisori, kas saprot, ka tādējādi nav iespējams pietuvoties izjūtām, ko sniedz dzīvais koncerts. Tādēļ labākās koncertfilmas tiecas izmantot visas kino valodas iespējas un – veiksmīgākajā gadījumā – spēj skatītāju aizraut tikpat, cik spraigākās mākslas filmas.

20. gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos radītas vairākas nu jau klasiskas koncertfilmas, piemēram, "Dont Look Back" par Boba Dilana turneju Lielbritānijā, "Led Zeppelin" mistificējošā "The Song Remains The Same", "Ziggy Stardust and the Spiders from Mars" par Deivida Bovija, iespējams, krāšņāko radošās dzīves periodu. Arī vairāki mūsdienu mākslinieki izdevuši augstvērtīgas koncertfilmas, tostarp ir "The White Stripes" – "Under Great White Northern Lights" un "LCD Soundsystem" – "Shut Up and Play The Hits".

Šajā sarakstā piedāvājam desmit koncertfilmas, kas meistarīgi notver kādu nozīmīgu koncertu vai priekšnesumu sēriju un ir kļuvušas ne tikai slavenas, bet arī – atzītas par mākslinieciski un formāli oriģinālām.

"Stop Making Sense" ir grupas "Talking Heads" 1984. gada koncertfilma. Mūzikas vēsturē tā zīmīga ar to, ka ir pirmā, kuras apskaņošanā pilnībā izmantotas digitālās tehnoloģijas.

Liela daļa koncertfilmu dziesmu starplaikos iemontē sarunas ar māksliniekiem, taču "Talking Heads" meistardarbu veido tikai un vienīgi koncerta fragmenti. Koncerta scenogrāfija, horeogrāfija un – galvenais – mūzika ir tik aizraujoša, ka piesaista skatītāju vairāk nekā citu grupu ar intervijām piesātinātie ieraksti.

Filmas režisors Džonatans Demme (Jonathan Demme) to uzņēma trīs dienu laikā, kad grupa sniedza koncertus Holivudas "Pantages Theater" 1983. gada decembrī. Koncerti bija daļa no grupas tobrīd jaunā albuma "Speaking in Tongues" popularizēšanas turnejas. Filmas nosaukumā izmantota dziesmas "Girlfriend Is Better" rindiņa.

Amerikāņu kino kritiķis un vēsturnieks Leonards Moltins "Stop Making Sense" nodēvējis par vienu no visu laiku labākajām rokmūzikas filmām, savukārt ietekmīgā "The New Yorker" kritiķe Polīna Kaiela (Pauline Kael) no raksturoja kā "tuvu perfekcijai".

Par "The Last Waltz" jeb "Pēdējo valsi" tika saukts amerikāņu-kanādiešu grupas "The Band" koncerts, kas norisinājās ASV pilsētā Sanfrancisko 1976. gadā.

Koncerts, kas bija grupas pēdējā uzstāšanās tā laika sastāvā, uz skatuves pulcēja vairākus pasaulē zināmus māksliniekus, tostarp – Bobu Dilanu, Nīlu Jangu, Ringo Stāru, Vanu Morisonu, Madiju Vatersu, Ēriku Kleptonu un citus. Filmā iekļautas vairākas koncerta dziesmas, ainas no ierakstu studijas, intervijas ar "The Band" dalībniekiem un citiem māksliniekiem. Šāda ziņā "The Last Waltz" ir tiešs pretstats "Talking Heads" koncertfilmai.

Būtiski, ka pasākumu filmēja režisors Mārtins Skorseze, kurš 1978. gadā koncertu izdeva kā dokumentālo filmu. Mūsdienās "The Last Waltz" mēdz dēvēt par visu laiku labāko koncertfilmu.

Filmā "Woodstock", kas iznāca 1970. gadā, dokumentēts, iespējams, nozīmīgākais brīdis sešdesmito gadu kontrkultūrā – leģendārais 1969. gada festivāls "Vudstoka".

Filmu uzņēma Maikls Vadlijs (Michael Wadleigh), kurš iedvesmojās no agrāk uzņemtās "Monterey Pop." – filmas, kurā iemūžināts 1967. gada mūzikas festivāls Monterejā, Kalifornijā. Vadlijs "Vudstokā" esot uzņēmis aptuveni 120 stundas materiāla, kas vēlāk tika "saspiests" vien 180 minūtēs, iekļaujot gan koncertu fragmentus, gan sarunas ar festivāla apmeklētājiem, gan neskaitāmi daudz ainas, kas parāda – "Vudstoka" bijis viens no savdabīgākajiem, muzikāli bagātākajiem un lielākajiem sava laika notikumiem.

Vadlijs esot tik ļoti vēlējies iemūžināt festivāla apmeklētājus, ka brīžiem palaidis garām slavenu mūziķu priekšnesumus, piemēram, "Grateful Dead" un "Creedence Clearwater Revival". Par spīti tam koncertfilmā redzami fragmenti no "The Who", "Crosby, Stills & Nash", Santanas, Džimija Hendriksa, Džo Kokera un citu ievērojamu mākslinieku koncertiem.

Filma saņēma Amerikas Kinoakadēmijas balvu "Oskars" kategorijā "Labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma". Viens no filmas motāžas režisoriem bijis arī Mārtins Skorseze, kuram pie šīs filmas gūtā pieredze vēlāk noderējusi, veidojot "The Last Waltz".

1968. gada 11. decembrī grupa "Rolling Stones" Londonā sarīkoja iespaidīgas rokmūzikas dzīres.

Divos koncertos, kas tika organizēti kā cirka izrāde arēnā, uz vienas skatuves kāpa sava laikmeta lielākās zvaigznes – "The Who", Marianna Feitfula, "Taj Mahal", "Jethro Tull", Džons Lenons un Joko Ono. Šajos koncertos vienīgo reizi kopā uzstājās arī supergrupa "The Dirty Mac", kurā spēlēja Ēriks Kleptons, Mičs Mičels un Kīts Ričardss.

Cirka izrādes koncepciju izdomāja Miks Džegers no "The Rolling Stones" un Pīts Taunsends no "The Who" un Ronijs Leins no "Small Faces". Sākotnēji bija plānots, ka ierakstā piedalīsies arī "Led Zeppelin", tomēr tas netika realizēts.

Koncertu ierakstu bija plānots pārraidīt BBC, tomēr dažādu iemeslu dēļ tas nenotika un tas kā koncertfilma tika izdots vien 1996. gadā. Pirmizrāde notika Ņujorkas filmu festivālā, bet televīzijas ekrānos filma tika parādīta drīz pēc tam, 1996. gada decembrī.

2004. gada oktobrī Ņujorkā, Medisonskvērgardenā notika kulta grupas "Beastie Boys" koncerts, kurā 50 grupas faniem tika iedotas kameras un ļauts filmēt jebko, ko viņi uzskata par iemūžināšanas vērtu šajā koncertā. Turklāt – kameras nedrīkstēja izslēgt.

Gandrīz pusotru gadu vēlāk – 2006. gada janvārī dienasgaismu ieraudzīja koncertfilma "Awesome; I Fucking Shot That!". Pirmie filmu varēja noskatīties tās autori – 50 grupas fani, bet pasaules pirmizrādi tā piedzīvoja 2006. gada Sandensas kinofestivālā.

Ar līdzīgu piegājienu "Beastie Boys", 2009. gada 23. augustā koncertfilmas tapšanu realizēja grupa "Radiohead". Filmu "Live in Praha" veidoja Čehijas galvaspilsētas koncerta apmeklētāju filmētie videomateriāli.

Kopumā šajā filmā izskan 25 "Radiohead" dziesmas, sākot no agrīnajiem darbiem līdz pat tobrīd jaunākā albuma "In Rainbows" (2007) skaņdarbiem. Filma bezmaksas lejupielādei tika izdota dažādos formātos un piecu mēnešu laikā kopš izdošanas tika lejupielādēta gandrīz 100 000 reižu.

1990. gadā iznākusī amerikāņu grupas "REM" koncertfilma "Tourfilm" dokumentē mūziķu Ziemeļamerikas turneju "Green" un tās koncertus 1989. gadā.

Melnbaltais kinodarbs vairāk atgādina avangarda dokumentālo lentu, nevis klasiku koncertfilmu ar aizskatuves kadriem un intervijām. Būtiski atcerēties, ka šajā laikā "REM" ir fanu pielūgta melanholiskā indie ikona, bet starptautiskais slavas izrāviens un visu laiku populārākais singls "Loosing My Religion" vēl tikai sekos.

Filmas producents ir pats "REM" līderis Maikls Staips, režisors – Džims Makkijs (Jim McKay). Tajā skan tā brīža aktuālais grupas repertuārs no "The One I Love" līdz "It's the End of the World as We Know It (And I Feel Fine)", bet koncertfilmas atvadās – Lū Rīda dziesmas "Afterhours" (1969) kaverversija.

Koncertfilma "Live at the Paramount" iznāca 2011. gadā kā daļa no grupas "Nirvana" leģendārā albuma "Nevermind" 20. gadadienai veltītajiem pasākumiem. Koncertfilmā iemūžināta "Nirvana" uzstāšanās "Paramount" teātrī Sietlā. Šī ir vienīgā grupas lente, kas uzņemta uz 16 milimetru filmas.

Pilnā garumā šis koncertieraksts līdz 2011. gadam nebija izdots, izņemot atsevišķa dziesmas. "Been a Son" audio ieraksts no šī koncerta izdots kā singla "Lithium" b-puse, savukārt dziesmu "School" un "Drain You" ieraksti iznāca kā "Come as You Are" b-puses. Tāpat atsevišķas šajā koncertā ierakstītas kompozīcijas iekļautas video izlasē "Live! Tonight! Sold Out!!" (1994) un dzīvo ierakstu izlasē "From the Muddy Banks of the Wishkah" (1996).

Šis ir unikāls koncertmateriāls, kas uzņemts 1991. gada oktobri – īsi pēc albuma "Nevermind" iznākšanas.

Viena no vizuāli skaistākajām filmām šai sarakstā ir 2007. gadā publiskotā "Heima", kurā izsekots islandiešu grupas "Sigur Ros" koncertu sērijai viņu dzimtenē.

2006. gada vasarā grupa atgriezās mājās ("heima" islandiešu valodā nozīmē "mājas"), lai nospēlētu vairākus iepriekš neizsludinātus koncertus un satuvinātos ar vietējiem iedzīvotājiem. Filmā iekļautas gan intervijas intīmā gaisotnē, gan arī vairāki poētiski mini-koncerti. Islandes ainavas – pilnasinīgas, plašas un svešas – lieliski saspēlējas ar "Sigur Ros" mūziku.

Kā savā recenzijā par koncertfilmu raksta portāls "IndieWire", "grupas, salas un vietējo simbioze ir kas īpašs un piemīlīgs. Lai arī šķiet, ka "Sigur Ros" delikātais un komplicētais skanējums var nostrādāt tikai studijas ierakstā, grupa neko nezaudē arī dzīvajā – tā tikai iegūst. Īpaši tad, kad viņiem pievienojas vietējie stīgu ansambļi, kori vai islandiešu bērni".

Šī gadsimta sākumā amerikāņu komiķis, aktieris un producents Deivs Šapels (Dave Chappelle) nolēma rīkot koncertu Bruklinas rajonā Ņujorkā. Koncerta rīkošanas procesu, kā arī pašu koncertu uzņēma ievērojamas režisors Mišels Gondrijs (Michel Gondry), radot vienu no mūsu laika sirsnīgākajām koncertfilmām – "Dave Chappelle's Block Party".

Filma, kas iznāca 2005. gadā un guva komcerciālus panākumus, skatītājiem ļauj ielūkoties Kanjes Vesta, Mos Def, Erikas Badu, "The Roots", Common, "Fugees" un citu hip-hopa un neo-soul mākslinieku koncertos. Koncerta konferansjē – Deivs Šapels.

Filma aizrāva skatītājus ar svaigu, nepiespiestu un spontānu garu. Spilgts piemērs – Šapels uz koncertu uzaicina nejauši satiktu maršējošo orķestri.