Slavojs Žižeks: 'Laibach' ir varas patiesās iedabas iznešana uz skatuves

""Laibach" Ziemeļkorejā bija neparastākais notikums kultūrā, ideoloģijā un politikā, kāds līdz šim pieredzēts 21. gadsimtā," saka Žižeks. Viņš paskaidro – šī bija neiespējama satikšanās – divas pilnīgi atšķirīgas pasaules, kuras dziļākā līmenī tomēr atbalso viena otru.

"Pirmkārt, Ziemeļkoreja. Cenšoties izprast tur valdošo despotisko režīmu, mēs parasti sakām, ka Ziemeļkoreja ir ļoti konfuciāniska valsts ar izteikti paternāla tipa hierarhiju, autoritāti. Nē, tā nav! Ieskatoties dziļāk, redzams, ka Ziemeļkoreja ir dīvaini matriarhāla zeme. Tagad situācija mazliet sākusi mainīties, bet divi pirmie valsts vadītāji Kims Irsens un Kims Čenirs spēlēja mātes lomu. To apliecina brīnišķīgas detaļas, vajag tikai ciešāk ieskatīties Ziemeļkorejas propagandā."

"Piemēram, visās oficiālajās fotogrāfijās uzkrītoši ir vadoņu izteiktie vēderi, viņi atgādina apaļas, gādīgas mātes. Arī Ziemeļkorejas oficiālajā propagandā partija tiek dēvēta nevis par "stingro tēvu", bet "gādīgo māti". Viena no drausmīgākajām politiskajām un Ziemeļkorejas populārākajām oficiālajām dziesmām skan šādi: "Mēs nespētu izdzīvot bez Korejas strādnieku partijas – mūsu gādīgās mātes. Mēs dzīvojam tāpēc, ka zīžam mātes krūti" un tā tālāk. Un tā ir brīnišķīga mācība arī dažām naivām feministēm – īsts totalitārais režīms savā pamatstruktūrā ir mātišķs. Tas nav bargais, disciplīnu pieprasošais tēvs, bet mīloša māte, kura, protams, var būt arī ļoti brutāla, bet tomēr ir māte."

"Otrs interesantais aspekts, runājot par Ziemeļkoreju, ir tas, ka pārejas posmā no reālā sociālisma uz to, kas nu viņiem tur tagad ir, tā, cik man zināms, ir pirmā postkomunistiskā vai komunistiskā valsts, kura puslīdz atklāti reabilitējusi reliģiju. Ne pilnībā, bet daļēji. Piemēram, Mao, Staļins tika glorificēti, pielūgti, taču neviens viņiem nepiedēvēja pārdabiskas spējas. Ziemeļkorejā par vadoņiem stāsta vārda tiešā nozīmē brīnumus. Kad nomira Kims Čenirs, stāstīja, ka pat putni laidušies zemē apraudāt viņa nāvi. Turklāt vēl karaliskais pēctecības režīms ir diezgan unikāls, bet es domāju, ka Ziemeļkoreja nav vienkārši kaut kāda pagātnes palieka – sauksim to par matriarhālu totalitāru režīmu, bet ultramoderna, pat postmoderna valsts. Tā ir mēģinājums rast izeju no strupceļa, kurā nonākusi postpatriarhālā kārtība, globālais kapitālisms."

"Ziemeļkoreju iespējams saprast tikai kā atbildes reakciju uz Dienvidkoreju vai mūsdienu globālo kapitālismu. Bet kāds tam visam sakars ar "Laibach"? Kreisie liberāļi bieži vien nesaprot, ko īsti domāt par šo grupu. No vienas puses viņiem "Laibach" bija jāatbalsta, bet tajā pašā laikā tie viņos izraisīja tādas kā pirmatnējas bailes. Pirmā zīme, kas liecināja, ka viņi galīgi nesaprot šo grupu, bija apgalvojums, ka "Laibach" koncerti ir ironiska izrāde, kurā grupa izsmej autoritāru varu, utt. Bet gandrīz vienmēr, vismaz manā pieredzē, šim apgalvojumam sekoja bažīgs jautājums, bet, ja nu cilvēki to pārpratīs? Ja nu viņi sāks uztvert "Laibach" pārāk nopietni un noturēs viņu ironisko šovu par īstu totalitārisma slavināšanu? Es domāju, ka viss ir daudz sarežģītāk."

""Laibach" neizsmej totalitārismu, viņi iznes uz āru autoritāro zemstrāvu, kas ir klātesoša visās sabiedrībās, arī visdemokrātiskākajās. Ņemsim liberālo sabiedrību, kurā vara leģitimizē sevi tīri līgumiskās kategorijās. Tā saka – mūsu vara ir ierobežota, mums jādarbojas likuma ietvaros, mēs – tas ir politiskā vara – esam tikai cilvēki, kuru vēlētāji nolīguši konkrēta darba veikšanai, un ar to mūsu vara beidzas. Pat, ja vara sevi leģitimizē ar šādiem argumentiem, vienmēr kaut kur starp rindām ieskanas arī cits vēstījums – īstenībā, jau mēs varam darīt visu, ko gribam, mēs esam pilnībā suverēni, mūsu vara ir neierobežota. Bet šī spriedze nav reducējama uz politisko varu, nedomāju, ka mēs varam tā vienkārši no tās atbrīvoties."

"Es domāju, ka "Laibach" kā muzikāla institūcija lieliski apzinās šo dziļo divdabību, kas piemīt pat visdemokrātiskākajam režīmam. Un viņi cenšas iznest šo autoritāro zemstrāvu virspusē, zināmā mērā pat ar atklātu apbrīnu. Viņi to nedara distancēti, viņi neko neizsmej. Viņi dara savu darbu ar acīmredzamu prieku. Lūk, kāds ir grupas "Laibach" traumatiskais vēstījums – varas patiesās iedabas iznešana uz skatuves. Ierodoties Ziemeļkorejā, šo jebkurai varai piemītošo autoritāro kodolu viņi sastapa atklātā formā."

"Kreisie liberāļi vai "Laibach" publika skatās uz šo grupu caur parasto humānisma prizmu, cenšoties aiz viņu totalitārisma maskas saskatīt sirsnīgus, siltus cilvēkus. Aiz "Laibach" industriālās, totalitārās mūzikas viņi grib ieraudzīt kaut ko, kas it kā teiktu: "Nebaidieties, aiz šīs maskas slēpjas parasti, sirsnīgi cilvēki, tādi paši kā mēs." Nē, "Laibach" vēstījums ir tieši pretējs – viņi saka: "Nebaidieties, šīs ir tikai maskas, mēs esam tādi paši normāli, līdzjūtīgi cilvēki, kā jūs. Nē! Mēs esam tie, par kuriem izliekamies, mēs esam monstri, mūsos nav nekā cilvēcīga. Tā kā stāsts nav par Ziemeļkoreju. Par šo valsti jūs no "Laibach" neko daudz neuzzināsiet. Bet jūs uzzināsiet šo to par mūsu pašu bailēm un liekulību."

Jau ziņots, ka latviešu režisora Uģa Oltes un norvēģa Mortena Travika filma "Atbrīvošanas diena" ("Liberation Day") Latvijas pirmizrādi piedzīvoja 24. martā un šobrīd ir skatāma kinoteātros.