'Kino Bize' būs Sīrijas karam un bēgļiem veltītu filmu dubultseanss  (1)

Vienā vakarā būs iespēja pieredzēt paralēlo pasauļu tuvplānus, kurus veidojuši divi mūsdienu dokumentālā kino meistari – britu kino autors Makalisters filmā "Sīrijas mīlasstāsts" ("A Syrian Love Story", 2015) un itāļu režisors Džanfranko Rosi filmā "Ugunis jūrā" ("Fuocoammare", 2016). Abu filmu koordinātes aptver mainīgās pasaules vaibstus, pievēršoties pilsoņu karam Sīrijā, fiksējot divu politisko bēgļu ģimeni, un bēgļu eksistences paralelitātei Lampedūzas salā.

Filmā "Sīrijas mīlasstāsts" Makalisters seko Sīrijas politisko bēgļu ģimenes dzīvei piecu gadu garumā Sīrijā, Libānā un vēlāk arī Francijā, vaicājot, ko nozīmē būt bērnam ģimenē, kur tēvs un māte iepazinušies, būdami politieslodzījumā? 2015. gadā filma tika nominēta Eiropas Kinoakadēmijas balvai kā labākā dokumentālā filma.

"Lielākoties, kad skaties uz Sīriju vai tamlīdzīgiem stāstiem, redzi 30 sekunžu ziņu izlaidumu, un nekad neredzi tādus pašus cilvēkus kā mēs. Tādus, kas smejas, raud, mīl, mirst," par filmu stāsta režisors.

Makalistera filmu retrospekcija kinoteātrī "Kino Bize" notiks no 22. līdz 29. aprīlim, kad būs iespēja iepazīt tuvāk četras režisora filmas. Makalisters ir veidojis filmas vairāk nekā 30 gadu garumā un ir pazīstams ar neparasto tiešumu un intimitāti, ar kādu savās filmās ataino vienkāršu cilvēku dzīves politisku un personīgu konfliktu varā Japānā, Sīrijā, Jemenā, Irākā un citās pasaules vietās. Savā darbā viņš uzsver intuitīvu pieeju un nepieciešamību sekot negaidītajam un neparedzamajam filmēšanas gaitā. Retrospekcijas izlasē zināmākais ir kolorīta viesnīcas pianista portretējums īsi pēc ASV bruņoto spēku ierašanās Irākā filmā "Bagdādes liberači" ("The Liberace Of Baghdad", 2005) un Japānas kultūriezīmju saasinājums caur pasta darbinieka Naoki un viņa draudzenes Joši attiecībām filmā "Japāna: mīlas un naida stāsts" ("Japan: A Story Of Love And Hate", 2008).

Savukārt godalgotā itāļu dokumentālista Rosi filma "Ugunis jūrā", kas šogad tika nominēta Amerikas Kinoakadēmijai balvai "Oskars" kā labākā dokumentālā filma, ir viens no izcilākajiem un nozīmīgākajiem pagājušā gada kinodarbiem. Filmā Rosi fiksē Eiropā īpaši aktuālo tautu staigāšanu un migrāciju intīmā un humānā tvērumā, vēršot uzmanību uz Lampedūzas salas iedzīvotājiem un to, kā viņu dzīvi maina tūkstošiem bēgļu, kuri šķērso Vidusjūru. "Kad man vaicā, vai šī ir dokumentālā filma, man ir grūti atbildēt. Jo tā gluži nav. Tas ir kas vairāk," uzskata Rosi.

Filmas centrā ir 12 gadus vecais Samuele, kurš dzīvo Vidusjūras ūdeņu apskalotā salā 220 kilometrus no kontinentālās zemes. Gluži kā visi vienaudži viņš ne vienmēr priecājas par došanos uz skolu. Pusaudzi vairāk saista kāpelēšana pa akmeņaino krastu, niekošanās ar lingu un slaistīšanās ostā. Bet viņa māju sala nav tāda kā citas. Gadiem ilgi šī sala ir pārceļotāju galamērķis, mazās laivās šķērsojot Vidusjūras ūdeņus no Ziemeļāfrikas un Tuvo Austrumu krastiem. Tagad Lampedūzas sala ir kļuvusi par metaforu bēgļu ceļam Eiropas virzienā un mūslaiku cilvēces traģēdiju. Eritrejā dzimušais Rosi vairākus mēnešus pavadījis uz šīs teju 6000 cilvēku apdzīvotās salas, portretējot tās iemītniekus un ikdienu, ko neizbēgami ietekmē pārsimtūkstoš bēgļu ierašanās katru nedēļu.

Rosi filma pirmizrādi piedzīvojusi 66. Berlīnes Starptautiskajā kinofestivālā. Žūrijas priekšsēdētāja, aktrise Merila Strīpa, sacījusi, ka filma "ir drosmīgs notverto kadru un stāstniecības krustojums, kas ļauj mums aptvert, ko ar cilvēku spēj izdarīt dokumentālā filma. Tas ir tēlains un nepieciešams kino." Pirmo reizi festivāla vēsturē "Zelta lācis" tika piešķirts dokumentālajai filmai.

Biļetes uz dubultseansu pieejamas kinoteātra kasē un interneta biļešu vietnē bezrindas.lv.